Uzmanību, šis būs mānīgi izglītojošs ieraksts. Esmu visu laiku uzskatījis konfūcismu par vienu no labākajām lietām pasaulē (protams, pēc tostermaizes) un tāpēc izlēmu par to palasīt nedaudz vairāk. ... ... Konfūcij... Kas pie velna?

Faktiski, šis ir mazāk kā raksts, vairāk kā wikipēdijas raksta paviršs īss tulkojums ar neprofesionālām piezīmēm. Visi laipni palasīt paši iekš to wiki, bet ja nu kādam latviski patīk labāk - lasiet ātri, kamēr neesmu nolēmis par šiem pseidotulkojumiem iekasēt naudu.

Šīs domāšanas profils:
Kas? 孔丘 Kǒng Qiū
Kad? 551–478gadā pirms mūsu ēras.
Kur? Ķīna, Koreja, Taivāna, Vjetnama, Japāna un visi pārējie, kuriem nebija slinkums klausīties.
Kāpēc? Jo veci ūsaini vīri ienīst sievietes un nabagus.

Tātad sākums nemaz nav slikts. Kongs (Ne tas, kurš Kings) sakopoja faktiski kopā daudzas idejas un ielika arī savējās par jaunu domāšanas/izturēšanās veidu. Viņš uzskatīja, ka katrs cilvēks var sevi attīstīt un izveidot par labāku un gudrāku būtni. Tik tālu jau viss ir pareizi, tagad tikai jāsāk skatīties smalkāk... Kas tieši ir šis "labāks cilvēks" uz kuru mums jātiecas?

Sākam ar Ren. Sarežģīts vārds, kam nav tieša tulkojuma, bet varētu tikt tulkots kā "humānisms". Tas ir zelta noteikuma "Nedari citam to, ko negribi, lai dara tev". Zinu, ka situācija ir sarežģītāka ar mazohistiem, bet Konfūcijs nepazina. Tāpēc sēdiet pie (moku) ratiem. Arī tik tālu varētu jau piekrist, bet tas tiek paskaidrots arī tādā plaknē, ka kungam ir jābūt labam pret saviem padotajiem, citādi tiek tiem atņemts debesu sniegtās valdījuma tiesības. Vai nu es to kaut kā smagi pārprotu, bet man liekas, ka tā doma jau ir absurda. Priekš filozofijas, kurā nav Dieva kā tāda, apgalvot, ka kāds ir vairāk cilvēks kā citi ar debesu dotu mandātu ir savādi. Un šis nav klasiskais komunisma piemērs, ka daži ir vienlīdzīgāki, bet īsts feodālisms.

Etiķete. Priekš mums tas būtu kā "kultūras līmenis." Konfūcijs daudz darīja, lai atdzīvinātu senos rituālus, kā mūzikā, tā arī tējas dzeršanā. Šo punktu es pats īsti nesaprotu. Laikam ir jābūt pieklājīgam un pieklājība atspoguļojās veidā, kā ievēro senās parašas un rituālus.

Vecāku godāšana. Faktiski tas nozīmē, ka jāciena vecāki cilvēki. Ir 5 godāšanas saiknes:
Valdītājs un pārvaldāmais.
Tēvs un dēls.
Vīrs un sieva.
Vecākais brālis un jaunākais brālis.
Divi draugi.

Tas ir iesakņojies tā, ka pat ar likumu ir noteikts, ka par vecākiem ir jārūpējas. Ja izveidojas tādas situācijas kā Latvijā, kad bērni neliekas par vecākiem ne zinis, tie var tikt saukti pie atbildības. Tas šķiet pareizi, bet problēma ir citur. Šis noteikums kaut kādā veidā ir ticis pieņemts tā, ka vecākiem (ne vecākiem kā "radītājiem", bet tiem, kuri dzimuši agrāk) ir taisnība. Šo faktu esmu ievērojis pats, jo sakot, cik vecs esi, vienmēr dabūsi informāciju par cik gadiem esi jaunāks par otru personu. Kaut kādā maģiskā veidā tas nozīmē autoritāti pār tevi un neaizskaramības statusu. Ir bijuši gadījumi, kad sūdzamies kādam par citu cilvēku, bet viņš atsakās pie šī cita cilvēka ar šo problēmu vērsties, jo ir jaunāks. Es ļoti spēcīgi iestājos pret faktu, ka "ātrāk piedzimu, tagad klausi mani" ne tikai tāpēc, ka esmu jauns. Vairāk tāpēc, ka tas liekas pavisam neloģiski. Vai taisnība nav tam, kuram gluži vienkārši ir taisnība? Es vairāk gribētu, ka tad, kad mani pārņems vecuma vājprāts, mani mazbērni mani apturēs, nevis teiks: "Droši vien, ka plikam skriet pa ielas vidu kliedzot "Esmu Arhimēds!" ir pareizi, jo viņš redzēja sauli, kad tā bija 60 gadus jaunāka." Tāpat arī, ja boss pret tevi attiecas ne pārāk labi, tas ir normāli, jo viņa ir vecāka un gan jau zina labāk (nē, vēl neesmu ticis pāri savai pirmajai darbavietai.)

Lojālisms. Šis ir interesants punkts. Iet roku rokā ar godāšanu, bet šeit ļoti spīd cauri feodālisma iezīmes. Lai būtu par īstu konfuciānistu... konfūcijistu... confused.. Lai nokļūtu konfūcistu kārtā, bija jākalpo savam kungam armijā. Un tev ir jāklausa savs kungs, jo viņam ir debesu dotais mandāts, tā kā viņam noteikti ir taisnība. Domāju, ka visi faraoni pilnīgi piekrīt šim punktam.

Attiecības. Īsumā: zini savu vietu. Katram cilvēkam sabiedrībā ir dota sava loma un pats galvenais ir šo lomu pildīt pareizi. Kad runāja par harmoniju sabiedrībā, Konfūcijs atbildēja (jā, viņš mācēja latviski): "Valdīšana ir tad, kad princis ir princis, pārvaldnieks ir pārvaldnieks, tēvs ir tēvs un dēls ir dēls." Tātad faktiski viss ir lieliski tad, kad zini savu vietu. Nebūtu jau slikti, bet kas tieši nosaka šo vietu šablonus un pienākumus? Kas tieši raksturo, kādam ir jābūt dēlam, lai būtu harmonija? Un ja šie priekšnoteikumi ir netaisni? Teiksim, vergam ir jāzina sava vieta? Ja viņš nepiekrīt? Tad nu rada disharmoniju sabiedrībā un kurš tad vaks manas tējas lapas? Par šo pašu tēmu Mencius (nezinu, kā iztulkot, bet viņš bija ļoti tuvu visai Konfūcisma radīšanai) teica: "Kad esi bērns, tiecies pēc vecāku mīlestības. Kad pieaudz, tad pēc jaunietes mīlestības. Kad tev ir sieva un bērni, tiecies pēc to mīlestības. Kad darbinieks, tad pēc priekšnieka mīlestības." Lūk, kur arī patīkams atrisinājums sociālajām problēmām. Varbūt jau man nepatīk tā doma kā rietumniekam, jo neviens vien ASV maksājis naudas sodu par "tiekšanos pēc mīlestības darba vietā."

Ap šo mirkli arī apjautu, ka neko vairs nevarēšu neitrāli uztvert. Viss, ko Konfūcijs būs teicis man liksies izmērcēts kaut kādā paverdzinātības mērcē un es neredzēšu vairs neko īsti labu viņa teiktajā. Vēl tikai gribu nedaudz informēt savu neizmērojami plašo sieviešu lasītāju loku. Jums visām ir 3 uzdevumi dzīvē. Klausīt. Tie ir visi trīs. Sākumā jums jāklausa tēvs, tad vīrs un pēc viņa nāves, dēls. Ja nav piedzimis dēls, tad laikam esi brīva. Es? Es varu tusēt ar mīļākajām un, ja nu gadījumā ar manu sievu kaut kas notiek, apprecēties no jauna. Ja nu gadījumā kaut kas notiek ar tavu vīru - smagi. Nu žēl tevi. Apprecēties no jauna nav labais tonis. Bet tas nekas, ka esi nolemta nodzīvot nabadzībā un izmisumā visu savu atlikušo dzīvi - tu esi "šķīstā sieva", par kādām raksta grāmatās, kuras izdod citām sievietēm, lai tās izglītotu. Ceru, ka viss skaidrs. Tā kā, visi džeki, kuri īstenībā ir vienkārši kretīni pret savām draudzenēm - Jūs tagad esiet konfūcisma piekritēji. Re, cik smuki viss uzreiz skan. Ja viņa iebilst, ka tas nepadara situāciju labāku, atgādini, ka esi vecāks. Ja tas nestrādā, apdrošini viņu un nogrūd pa trepēm. Apprecēties no jauna jau var vienmēr.

Tādas nu ir manas domas par konfūcismu, kuru es senāk biju cēlis diezgan augstu, tikai tāpēc, ka nezināju, kas tas tāds ir. Un tādas domas ir ne tikai man. Tādas ir arī vadošajai elitei, politiskajam aparātam un sarkanajai sardzei, kas 60. gados iznīcināja un spīdzināja tūkstošiem citādāk domājošos... Hmmm... Jā nu te laikam man būtu jāpārtrauc sludināt savs viedoklis...