Pirmo reizi redzu tik sakāpinātu kazu kultūru. Kazas te ir visās malās un nepārtraukti. Ziniet taču, kas ir kazas? Kad viena aze ļoti ļoti mīl otru azi (vai arī azis ir bagāts), tad viņi izlemj būt kopā mūžīgi mūžos un sarīko kazas. (Divas azes vai divi aži gan te viens otru mīlēt nedrīkst.) Kazas ir redzamas visās malās ─ kazu kleitas, kazu fotografēšanās saloni un kazu svinības šķērsielās. Orķestri visu laiku vazājas pa ielām, tiek mētātas petardes un jautrība sit augstu vilni. Tas jau vairāk vai mazāk ir jauki, bet vienīgi tas fakts, ka katras kazas tiek atzīmētas ar salūtu astoņos no rīta... Varētu jau to ignorēt savā ziņā, bet tas ir diezgan grūti, ja dreb logs un gulta un pēc tam vēl gaudo automašīnu sirēnas. Katru rītu man gribas piepildīt kazu pareģojuma „līdz nāve mūs šķirs” daļu, bet vienmēr esmu pārāk samiegojies. Un tas notiek katru dienu. Katru. Dienā kā minimums ir dzirdami trīs salūti, kurš katrs nozīmē savu kazu.

Lai nu kā, drīz mani tiešām piespiedīs iet gulēt desmitos un celties astoņos, jo citādi te vairs nevar. Ķīnieši ienīst klusumu vairāk kā svaigu gaisu un dara visu, lai ar to tiktu galā. Tā kā šeit viss tiek labots uz vietas, viss tiek arī taisīts uz vietas. Uz ielām tiek labotas veļas mašīnas, mopēdi un televizori. Tur pat arī tiek taisīts ēst, žāvēti dvieļi un darināts viss iedomājamais. Un dažreiz šis iedomājamais sevī iekļauj arī zāģēšanu, metāla apstrādi un ko tik ne. Un darbs sākas astoņos no rīta, tā kā mosties, pilsoni. Tāpat arī valoda ķīniešiem ir ļoti asa un kliedzoša. Tad nu tādā arī viņi sarunājas, kā arī bļauj uz saviem jau bļaujošajiem bērniem. Sacensības savā starpā. Un, pie tā visa mani logi ir plāni kā... Kā... Nezinu, plāni kā stikls. Liec mani mierā, es vēl neesmu pamodies īsti.

Tā īsti var sākt gulēt tikai kaut kur no divpadsmitiem līdz diviem pa dienu, jo tad visi ir paņēmuši pusdienu pārtraukumu un kaut kā iemācījušies uzvārīt nūdeles nesaceļot kājās visu rajonu.

Gultas ir no dēļiem. Ne sliktiem dēļiem, labi kvalitatīva koka gulta, smuka VELNS PARĀVIS!!!! Man tikko gandrīz sirds pa muti izleca, aiz loga nenormālākais sprādziens. Nenormāls. Šādi dažreiz gadās un katru reizi pēc tiem var dzirdēt lidmašīnu lidojam. Neviens cits tiem nepievērš uzmanību un esmu izspriedis, ka šeit laikam lido reaktīvās lidmašīnas. Citu izskaidrojumu man nav. Tā, kur es paliku.... Aha, gulta. Jā, kaut arī tagad nedaudz slapjāka, kā parasti, gultai nav nekādas vainas. Vienīgi nelaime, ar kuru nebiju rēķinājies. Problēma nav tajā gultas cietumā, bet cik ļoti tu izjūti pamatu. Uz koka ir uzklāta sega un uz segas palags. Tas ir arī viss mīkstums un nav slikti, bet tad, ja nedaudz kaut ko sapinies un saņurci, jūti katru palaga kroku. Ja pa vidu sega ir kaut nedaudz ieņurcījusies, tad vari gulēt vai nu tikai labajā vai kreisajā pusē, bet ne tā, kā man patīk ─ abās reizē. Vēl ņemot vērā faktu, ka es naktīs griežos kā vilciņš un palags man ir jāpārklāj katru vakaru, tas ir tīri mokoši.

Uzmanību: negulēšana padara jūs kašķīgus un īgnus.