Ir pusastoņi no rīta un esmu pamodies (cik nu cilvēks var būt pamodies pusastoņos no rīta) un gatavs doties uz skolu. Tā nav tālu un man ir piešķirts velosipēds, lai tur tiktu. Tikšana galā gan katru reizi irk ā piedzīvojums, jo satiksme šeit ir drausmīga.


Skola ir sadalīta trijos stāvos. Pirmajā stāvā mācās… Atrodās vissliktākie skolēni. Vienreiz, kad pabeidzu stundu, 9 no 60 skolēniem klasē gulēja. Tā liekās daudz, bet procentuāli nav nemaz tik slikts rādītājs. Otrajā stāvā ir klasiskie ierindas skolēni, kuri vienkārši atrodas skolā, lai papļāpātu ar draugiem. Trešais stāvs ir tas foršākais, jo tur skolēni ir visgudrākie un ar tiem var arī parunāt, ne tikai visu stundu monologot. Iestājoties skolā tu liec eksāmenus un kurā stāvā tevi šķircepure iemet, tajā arī jāpaliek mūžīgi mūžos.


Skolēni visu laiku skraida apkārt pa skolu un tas arī būtu tīri normāli, vienīgi ja viņi neskrietu gandrīz vai riņķos ap mani. Visu laiku meitenes izliekas, ka viņām vajag kaut ko gaiteņa abos galos un tad kursē no viena uz otru, visu laiku lūriķējot uz manu pusi.


Angļu valodas līmenis skolēniem ir nenosakāms. Ja arī viņi saprot, ko tu saki, to nekad nekad neatzīs. Ja kādu izsauc atbildēt, tad, visticamākais, ka abi stāvēsiet piecas minūtes viens uz otru skatoties. Tas ir diezgan jautri un tā kā stunda ilgst 40 minūtes, vari izsaukt vismaz astoņus skolēnus. Sešus, ja stunda notiek pirmajā stāvā un tie vispirms ir jāpamodina.


No sākuma bija ievadlekcijas un bija jāstāsta man par sevi. Viens no jautājumiem, ko man uzdeva katru stundu bija “Vai tev ir meitene?” Katru reizi, kad teicu, ka ir, klases meitenes izrādīja pasaules gala piedzīvošanu un katru reizi, kad teicu, ka neesmu precējies, viņas atkal atplauka. (Jo, saproti tak, ja tavs skolotājs nav precējies, viņu dzīve nav salauzusi un viņš pats būs laimīgāks un atzīmes liks labākas.) Katru reizi, kad es atbildēju uz jautājumu, cik man gadu, atkal sākās klasē tā pati panika. Es šeit izskatoties vecs un man īstenībā esot kaut kur uz 30. Es domāju, ka esmu tikai vienu dienu ceļojot uz šejieni pazaudējis laika joslu dēļ...



Pirmajā dienā mana asistente (meitene, kura man visu laiku stundās ir klāt un tulko) bija klāt pirmo lekciju un tad... Tad pazuda. Viss, nav. Vandos pa skolu viens un kabinetus meklēju viens. Un tieši arī paveicās – jāvada stunda pirmajā stāvā. Ieeju, stādos priekšā, mēģinu kaut ko pateikt – visi skatās uz mani tukšām acīm. Mēģinu tādus vienkāršus vārdiņus dot, ko viņiem mācīties, bet nevaru arī ar „hello” tagad viņus mācīt, jo pavisam nezinu viņu līmeni. Rokas nolaižās un uzrakstu uz tāfeles dialogu un saku, lai tagad mēģina to savā starpā. Atkal klusums un visi skatās vienkārši uz mani. Noplātu rokas un saku „Labi, tā kā mana asistente nav te un nekas šostund nesanāks – dariet ko gribiet.” ... ... ... Arī to neviens nesaprata... ... ... Tā „novadīju” divas stundas un par laimi pēdējā bija trešajā stāvā. Tur arī viens uzreiz no klases pieteicās būt par manu asistentu un tā kā īstā asistente nebija, darījām ko gribējām. Viņi gribēja, lai es mācu krievvalodu un stāstu par Latviju. Darīts.



Prasīju pēc tam savai asistentei, kur viņa bija palikusi. Teica, ka bijusi uz policiju iesniegt manus dokumentus. No sākuma atvainojos, tad teicu, ka tas nebiju es un viņas visas melo un tad paprasīju, kāpēc. Izrādās, ka tā esot standarta prakse, ja pilsētā ārzemnieks (visi noteikti grib paņirgt pa pases bildi).



Tagad jāmetās ārā pa durvīm un jāminās uz skolu – ceru, ka paspēšu.