tvillingarna

Galva kūp. Sirdsapziņa grauž. Dibens sāp. Un jau sataisītajā tējā beru kafiju ar lielo kaudzi. Jap. Es vēl ticu brīnumam, ka šonakt līdz sešiem pabeigšu savas 12 lpp ar vienkāršo tekstu un 3 lpp ar anotācijām. Un pēc tam svaiga kā vissvaigakais gurķulēns rīt došos uz darbu. Sasodīts.

Survived yesterday's "Stipro skrējiens '13" and now I feel like bus run over me. :D Everything hurts and I'm covered with scratches and bruises. And I made coffee for so long time, I started to think, maybe I should just give it up :D

Vecāki nopirka sev kucēnu. Meitenīte. Dikti piemīlīga, 2 mēnešus veca. Pirmo reizi redzu tēvam šādu pusi. Neierasti. Visu laiku ķiķinu. Paspēju jau pierast, kaut ir tikai otrā diena. Un rīt jau braucu prom. : )

Piektdien svinot, cerms, ka pēdejo, eksāmenu un dzīvi, ar kursabiedriem bijām klubā sākumā gan vienā bārā, bet nu lielākajai daļai vilka dejot. :D Es pat dejoju un tā, bet sapratu vienu, bāra pasēdēt un mierīgi dzert savu aliņu runajot dumiķības ir daudzreiz labāk, kā dejot pārbāztā klubā vai klubbāra. Laikam tomēr nepavisam ne tik dziļi esmu ome :D

Japānas vēstniecības mājas lapā salikta informācija par stipendijām. Es varu mēgināt pieteikties tādai, kura būtu 1,5 - 2 gadi. Jāizvēlas Universitātes. skatos, ko vispar piedavā mācīties un nevaru izvēlēties. Tik daudz labu piedāvājumu. Tik nelaime jau tāda, ka es vēl pat savu tagadējo neesmu pabeigusi, ebt skatos jau uz citu :D

Man ir tik briesmīgas iesnas, tikai es nesaprotu to cēloni - tiešam esmu slima vai alerģija no kaķiem ( jo kā reiz vienu tagad pieskatam :D ). Jauki, ne?
Nu labi, pavasaris jau vienalga vēl nav pienācis : D

Ņer, pēdējā laikā esmu nekam nederīga :D

Gribas šonakt/šovakar raudāt, bet nav spēka, un nezinu vai piecelšos šodien uz darbu.

Ai, pēdējās dienas kaut kas iekšā nav tā kā vajag. Laikam diezgan vispārinātu vilšanos jūtu.

Šodien noprezentējam, tai japāņu delegacijai savu prezentāciju. Likās, ka bija oke. Un viņiem tur ir tik sasodīti piemīlīgs un skaists čalītis. Ah, būtu Japāna tuvāk : D
Bet jautri bija, jautri. Nogurusi gan esmu, bet ko nu tur daudz. gadās :)

Man šovakar, spēcīgāk un sāpīgāk, kā jebkad agrāk iesita apziņa, ka mani, nu drīz būs jau 3, aizvadītie gadi universitātē un samaksātie 3600ls par izglītību, varbūt pat kaķim zem astes nav ar varu pabāžami. To situāciju nezinu, kā lai nosauc. Laikam jau: mans līmenis - google translate. haha. Sēžu un bimbāju, un cenšos sev iestāstīt, ka dzīve ir skaista.

Mani nepamet sajūta, ka es pēdējā laikā vairāk saņemu kā dodu. Es nesūdzos, bet sajūta vienalga nav īsti riktīga.

Ai, šodien viss mani kaitina. Deguns ciet, tāpēc elsoju kā nenormāli noresnejis sirds slimnieks; no klepošanas sāp vēders; nauda burtiski izčib; tomāti ko nopirku ir vienkārši bezgaršīgi; rīt jāiet uz lekciju, kur pasniedzējs smejas PAR nevis ar mums; ārā atkal būs šļura; un vēl, un vēl, un vēl...
vienīgais labums - pirmo reizi mūžā uzvārīju tomātzupu. Labi ķiplokainu. Likās garšīga. Un karstvīns. tas arī viss . Aigoo...

Viennozīmīgi, mobilajai brigādei ir forsākais šoferītis kāds vien var būt. Žēl, ka tajā brigādē ir tāds radījums, ko par urlu pat nezinu vai īstais vārds saukt, un tāpēc vien es negribu tur būt pastāvīgs biedrs. Bet tas tā.
Šoferītis, lai gan viņam mašīna jāatdod līdz astoņiem no rīta, jo tad beidzas viņa darba laiks (viņam tad principā jāpamet darbavietas teritorija, nevis tikai jāierodas tajā teritorijā), mani pie mājām izlaida tieši astoņos, jo zināja, ka man maz laika lai paspētu kaut mazliet pagulēt pirms nākamās maiņas. Tagad man būs akurāt četras ar pusi stundas :D
Es tiešām novertēju to, ka viņš pēc sava darba laika mani aizved mājās, kaut es neko neprasīju. Tiešām paldies. :)
Tagad es gulēt. Labnakti. : )

Man sak likties, ka ja es turpināšu tādā pat garā kā pēdējās, hmm, kādas 4 vai vairāk dienas, es pārvērtīšos par vecum vecu tanteli. Vismaz izskata ziņā. Aigoo.
Bet vismaz esmu sataisījusi plānus algas dienai.

Šito es nesaprotu, un kas tas "šitais" es paskaidrošu. Tātad. Ar vecākiem dzīvojām 6 dzīvokļu mājā, un vienā no tiem dzīvoja un vēl dzīvo viena sieviete, jau, uj, cik sen, pensijā, bet viņa ļoti dzer un diemžēl "smaržo" tā ka uz augšu rauj, bet diemžēl tā arī nav vienīgā problēma. Viņa bez klauvēšanas, bez jebkāda brīdinājuma speras mūsu dzīvoklī vienmēr iekšā, ja durvis esam aizmirsuši aizslēgt. Tagad pārvācāmies uz privātmāju, kādu gabalu prom no tās dzīvokļu mājas, bet viņa vienalga atsperas arī uz šejieni un tieši tāpat, bez klauvēšanas un visa pārejā, vienkārši speras iekšā.
Tātad šis ir tas "šitais", ko nesaprotu. Man liekas, ka lielākā daļa pat pie saviem tuvākajiem radiem tā nesperas iekšā. Vismaz es tā nedaru noteikti. Tik pie savas lauku vecmāmiņas, jo viņa tāpat nemaz nedzurdēs, ja klauvēšu. : D bet tas jau ir mazliet cits gadījums.
Ekh, lauki, lauki : D

Pazvanīja kolēģis un prasīja kāpēc sapulcē nebiju,bet es, protams, ziņkārīga būdama uzreiz prasu- kas labs tur stastīts, un kaut mani brīdināja, ka labāk nedzirdēt, es uzstāju. Izrādās , ka man ir superīga priekšniecība. -_- Lielajā sapulcē mūs visus par zagļiem (gan ne tieši tāds vārds esot ticis lietots, bet doma tieši tā pati) un sliņķiem sauca. Es jau kolēģim vēl pajautāju vai gadījumā mūsu dārgā Ā. kunga vietā kāds pasažieris, kurš izskatās viņam ļoti līdzīgs, nebija pie mikrafona piekāpis, bet nē, izrādās pats Ā. kungs savā godīga. Cūcība pēdējā.
Nekas, drīz jaukumiņš varēs viens skriet pa pilsētu un ķerstīt ausainīšus. ^^)

Aizgāju pie frizieres. Nogrieza man matus, sajūta ka par trešdaļu, bet noteikti nav tik traki, bet sajūta ir. Nelaimīga neesmu, tikai nav tā pacilājošā sajūta kā parasti. Tas visdrīzāk tāpēc, ka biju pieradusi, ka mati tik gari cik nu gari bija. Bet vismaz vieglāk tikt gala būs. Sēžu un domāju, ka pārmaiņas tacu labas.

Es jau laikam nez kuro reizi pēdējā gada laikā nevaru pārstāt savu fakultāti, un tās dažbrīd apbrīnojamo personālu (kaut tiesa ne visu) saukt dažādos vārdos. Atkal haoss, atkal atzīmju nav. Vienā priekšmetā, par piemēru, rīt ir paredzēta eksāmena pārrakstīšana, bet, skaties kā grib un kur grib, nav izlikta atzīme, tā ka mēs, mazie jaukumiņi un iespējams arī muļķīši, nezinām cikos un kur mus būtu jāiet rīt, ja būtu jāiet. Idiotisms. Un par to viņi plēš baisas naudiņas gadā. Labi, ka vismaz vienā citā priekšmetā pasniedzēja paziņoja, ka visiem, kas viņai darbus iesniegs laikus, mazāk par 4 neieliks. Tā ka paliek tikai mazā intriga par to cik liela vai maza sekmīgā atzīme būs. Ah. Bet dusmas vienalga.

Bet tā jau vispār jauki. Izdomāju beidzot izveseļoties un nolīst klusā kaktā (ja nu kāds nenojauš, tad tas būtu mans ciems). Te tagad ir skaisti (balti) un mierīgi, klusi. Vecāki darbā. Man vienai visa māja, tik neta nav. Nu labi. Uz brītiņu un mazliet jau ir, bet īstenībā jau nav arī tik traki, ja nav. Vismaz pie datora mazāk sēdēšu, jo savu dižo plānu par bakalaura darba rakstīšanu tāpat zinu ka neizpildīšu.


Un pēdējā laikā man uznāk visādas nekam nederīgas smieklu lēkmes. Varbūt tiešam mana mazā galviņa iet sviestā :D

MAn būtu jaiet tagad gulēt, vai vispār jau jāguļ, jo trijos uz darbu jāceļas, bet vēders sāp tik ļoti, ļoti, ka nespēju pat iztēloties, ka šonakt aizmigšu.
Un pamācīties arī nespēju :/