tvillingarna

Šodien noprezentējam, tai japāņu delegacijai savu prezentāciju. Likās, ka bija oke. Un viņiem tur ir tik sasodīti piemīlīgs un skaists čalītis. Ah, būtu Japāna tuvāk : D
Bet jautri bija, jautri. Nogurusi gan esmu, bet ko nu tur daudz. gadās :)

Man šovakar, spēcīgāk un sāpīgāk, kā jebkad agrāk iesita apziņa, ka mani, nu drīz būs jau 3, aizvadītie gadi universitātē un samaksātie 3600ls par izglītību, varbūt pat kaķim zem astes nav ar varu pabāžami. To situāciju nezinu, kā lai nosauc. Laikam jau: mans līmenis - google translate. haha. Sēžu un bimbāju, un cenšos sev iestāstīt, ka dzīve ir skaista.

Mani nepamet sajūta, ka es pēdējā laikā vairāk saņemu kā dodu. Es nesūdzos, bet sajūta vienalga nav īsti riktīga.

Ai, šodien viss mani kaitina. Deguns ciet, tāpēc elsoju kā nenormāli noresnejis sirds slimnieks; no klepošanas sāp vēders; nauda burtiski izčib; tomāti ko nopirku ir vienkārši bezgaršīgi; rīt jāiet uz lekciju, kur pasniedzējs smejas PAR nevis ar mums; ārā atkal būs šļura; un vēl, un vēl, un vēl...
vienīgais labums - pirmo reizi mūžā uzvārīju tomātzupu. Labi ķiplokainu. Likās garšīga. Un karstvīns. tas arī viss . Aigoo...

Viennozīmīgi, mobilajai brigādei ir forsākais šoferītis kāds vien var būt. Žēl, ka tajā brigādē ir tāds radījums, ko par urlu pat nezinu vai īstais vārds saukt, un tāpēc vien es negribu tur būt pastāvīgs biedrs. Bet tas tā.
Šoferītis, lai gan viņam mašīna jāatdod līdz astoņiem no rīta, jo tad beidzas viņa darba laiks (viņam tad principā jāpamet darbavietas teritorija, nevis tikai jāierodas tajā teritorijā), mani pie mājām izlaida tieši astoņos, jo zināja, ka man maz laika lai paspētu kaut mazliet pagulēt pirms nākamās maiņas. Tagad man būs akurāt četras ar pusi stundas :D
Es tiešām novertēju to, ka viņš pēc sava darba laika mani aizved mājās, kaut es neko neprasīju. Tiešām paldies. :)
Tagad es gulēt. Labnakti. : )

Man sak likties, ka ja es turpināšu tādā pat garā kā pēdējās, hmm, kādas 4 vai vairāk dienas, es pārvērtīšos par vecum vecu tanteli. Vismaz izskata ziņā. Aigoo.
Bet vismaz esmu sataisījusi plānus algas dienai.

Šito es nesaprotu, un kas tas "šitais" es paskaidrošu. Tātad. Ar vecākiem dzīvojām 6 dzīvokļu mājā, un vienā no tiem dzīvoja un vēl dzīvo viena sieviete, jau, uj, cik sen, pensijā, bet viņa ļoti dzer un diemžēl "smaržo" tā ka uz augšu rauj, bet diemžēl tā arī nav vienīgā problēma. Viņa bez klauvēšanas, bez jebkāda brīdinājuma speras mūsu dzīvoklī vienmēr iekšā, ja durvis esam aizmirsuši aizslēgt. Tagad pārvācāmies uz privātmāju, kādu gabalu prom no tās dzīvokļu mājas, bet viņa vienalga atsperas arī uz šejieni un tieši tāpat, bez klauvēšanas un visa pārejā, vienkārši speras iekšā.
Tātad šis ir tas "šitais", ko nesaprotu. Man liekas, ka lielākā daļa pat pie saviem tuvākajiem radiem tā nesperas iekšā. Vismaz es tā nedaru noteikti. Tik pie savas lauku vecmāmiņas, jo viņa tāpat nemaz nedzurdēs, ja klauvēšu. : D bet tas jau ir mazliet cits gadījums.
Ekh, lauki, lauki : D

Pazvanīja kolēģis un prasīja kāpēc sapulcē nebiju,bet es, protams, ziņkārīga būdama uzreiz prasu- kas labs tur stastīts, un kaut mani brīdināja, ka labāk nedzirdēt, es uzstāju. Izrādās , ka man ir superīga priekšniecība. -_- Lielajā sapulcē mūs visus par zagļiem (gan ne tieši tāds vārds esot ticis lietots, bet doma tieši tā pati) un sliņķiem sauca. Es jau kolēģim vēl pajautāju vai gadījumā mūsu dārgā Ā. kunga vietā kāds pasažieris, kurš izskatās viņam ļoti līdzīgs, nebija pie mikrafona piekāpis, bet nē, izrādās pats Ā. kungs savā godīga. Cūcība pēdējā.
Nekas, drīz jaukumiņš varēs viens skriet pa pilsētu un ķerstīt ausainīšus. ^^)

Aizgāju pie frizieres. Nogrieza man matus, sajūta ka par trešdaļu, bet noteikti nav tik traki, bet sajūta ir. Nelaimīga neesmu, tikai nav tā pacilājošā sajūta kā parasti. Tas visdrīzāk tāpēc, ka biju pieradusi, ka mati tik gari cik nu gari bija. Bet vismaz vieglāk tikt gala būs. Sēžu un domāju, ka pārmaiņas tacu labas.

Es jau laikam nez kuro reizi pēdējā gada laikā nevaru pārstāt savu fakultāti, un tās dažbrīd apbrīnojamo personālu (kaut tiesa ne visu) saukt dažādos vārdos. Atkal haoss, atkal atzīmju nav. Vienā priekšmetā, par piemēru, rīt ir paredzēta eksāmena pārrakstīšana, bet, skaties kā grib un kur grib, nav izlikta atzīme, tā ka mēs, mazie jaukumiņi un iespējams arī muļķīši, nezinām cikos un kur mus būtu jāiet rīt, ja būtu jāiet. Idiotisms. Un par to viņi plēš baisas naudiņas gadā. Labi, ka vismaz vienā citā priekšmetā pasniedzēja paziņoja, ka visiem, kas viņai darbus iesniegs laikus, mazāk par 4 neieliks. Tā ka paliek tikai mazā intriga par to cik liela vai maza sekmīgā atzīme būs. Ah. Bet dusmas vienalga.

Bet tā jau vispār jauki. Izdomāju beidzot izveseļoties un nolīst klusā kaktā (ja nu kāds nenojauš, tad tas būtu mans ciems). Te tagad ir skaisti (balti) un mierīgi, klusi. Vecāki darbā. Man vienai visa māja, tik neta nav. Nu labi. Uz brītiņu un mazliet jau ir, bet īstenībā jau nav arī tik traki, ja nav. Vismaz pie datora mazāk sēdēšu, jo savu dižo plānu par bakalaura darba rakstīšanu tāpat zinu ka neizpildīšu.


Un pēdējā laikā man uznāk visādas nekam nederīgas smieklu lēkmes. Varbūt tiešam mana mazā galviņa iet sviestā :D

MAn būtu jaiet tagad gulēt, vai vispār jau jāguļ, jo trijos uz darbu jāceļas, bet vēders sāp tik ļoti, ļoti, ka nespēju pat iztēloties, ka šonakt aizmigšu.
Un pamācīties arī nespēju :/

Ziniet, lai gan diena iesākās diezgan draņķīgi - satiku neirotisko kaimiņu (viņš mani apsūdzēja visādās sliktās izdarībās un kārtējo reizi draudēja ar: " 'kaut kas krieviski, par to ka, laikam ja man vienalga, ka šams policiju sauc'+ ti sdohņiš", pēc tam gan dikti gribējās, lai policiju sauc, būtu man ko pateikt par viņa izdarībām, bet, ah, man diemžēl uz skolu bija jāsteidz' :D ), nobeidzās jautri- Darbā dikti jautra brigāde gadījās + tā Policijas brigāde, kura pievienojās vēlāk, arī bija riktīgi jautrā. Savu dzīvi šodien noteikti par kādām pāris dienām esmu paildzinājusi :D Un mēs tur visus izprecinājām. Mani tajā skaitā. Haha. Bugi bugi :D
Un galvenais, ka paspēju uz pēdejo transportu.
Kājiņas gan sāp, bet nu nekas, tagad varu doties migā, ja vien man miedziņš nāks. :D

Man tā īsti nenāca miegs, tāpēc domāju uzlikt fonā kādu filmu un vērties griestos, censties aizmigt, kad pamanīju, ka pa logu skaisti snieg sniegs. Jā, jā, pievienojos visiem, kas par to barā un skaļā sajūsmā jūsmo, bet nu man patīk kā izskatās sniega snigšana naktī, lampu gaismā.
Rīt gan sodīšos un lamāšos, jo visdrīzak kājas slīdēs uz visām pusēm, bet tas man netraucē izbaudīt mirkli. :)

http://www.youtube.com/watch?v=QoNEXgjFs-A

te jau nav daudz ko piebilst. Man pat asaras notecēja.

Saplēsu kartējo trauku. Precīzak, vīna glāzi. Saka, ka trauki plīstot uz laimi, bet es kaut kā to savu lielo laimi neredzu, jo traukus es deimžēl plēšu daudz un dikti. :D
Ah, jā, un es nesūdzos, ka būtu baigi nelaimīga vai kā tā. Drīzak pavisam vienkarši iestigusi mierīgajā rutīnā, kurā nekas nenotiek (darba čēpē neskaitās). Varbūt man kāja vai roka jāsalauž, lai Laime beidzot izdomātu, ka viņai ir jāparādas, ka ir īstais brīdis pienācis, ka nu ir kas slikts noticis :D Bet ir jau jāpriecājas (un to arī daru, kad aizdomājos/atceros), ka ir darbs, skola, jumts virs galvas, ēdmaņa kāda un dažas jaukas jaunkundzes no manis it kā vēl nevairās.

Laikam man vienkārši gribās ekšenu, lai varētu atkal ķerties pie rakstīšanas un tiktu tālāk par kādām 4ām rindkopām :D

Šovakar bija kārtējais interesantais vakars, bet tas tā.Man laikam tā vienmēr gadās un gadīsies, es tur no tā neizbēgšu ņemot vērā savu raksturu : D
Bet vispār, es novērēju to ka beidzot mani ir pārņēmusi vēlme mācīties, un es arī tai ļaujos. Sen tā nav bijis : )

esmu gulējusi ap divām stundām, un jūtos visai enerģiska tagad, bet zinu, ka nākamajā lekcijā lekcijā nespēšu vien acis noturēt vaļā. Ak, Universitāte, universitāte. :D

Es sev reizem liekos kaut kāda neriktīga (un šis nav īstais vards, bet pirmais, lai aizstātu īsto, jo tas man liekas parāk spēcīgs), bet tajā pat laikā zinu, ka man nav nekas TĀDS ārpus normas kā lielākajai daļai cilvēku, bet nepamet ta sajūta, nepamet. Un tas ir stulbi.

Kompi nopirku, lai macītos, bet lekcijās sēžu un domāju: " Cik jauki, ja es varētu saņemties macīties"
bet vismaz mazāk aizguļos. :)

Vai es neesmu ģeniāla? Aptuveni pirms 15 minūtēm, es aizdedzināju savu mīļāko pidžamu. : D Žēl, bija mīļa un veca. Kā jau ierasts : D
Laikam laiks iet gulēt, lai sev arī ko vairāk neaizdedzinu. : D