tvillingarna

Es kaut kā esmu sapratusi to, ka vairāk es cenšos Tētim. Bērni jau parasti cenšas, lai sniegtu vecākiem gandarījumu, un lai tas, ko viņi dara nestu vecākiem lepnumu, prieku un tā. Bet kad es tā pasēžu un padomāju, tad to ko es daru, es kaut kā daru vairāk, lai Tētim būtu prieks un lepnums. Un, protams, arī mātei, bet pirmais par ko iedmājos ir Tētis.
Bet tas visdrīzāk ir tāpēc, ka kopš mazotnes, viņš īpaši neiejaucās audzināšanā, un īpaši neslavēja, bet kad uzslavēja, tad jūst varēja, ka tiešām nu tā pa riktīgo pelnīti tas ir. :) Un pēdējos gadus, kopš mācos universitatē, man ar viņu arī ir krietni labākas un siltākas attiecības.
Es lieliski saprotu iemeslus, bet vienalga ir mazliet dīvaini, kad to tā apzinos. Kaut, man jau māte vienmēr ir teikusi, ka kopš pavisam mazām dienām, pat tad kad īsti staigāt un runāt nemācēju, es vienmēr esmu izvēlējusies Tēti. Viņš vienmēr man ir bijis tā sauktajā "pirmajā vietā". Viss ir saprotami, bet tomēr, dīvani, teikšu vēlreiz.

Ziniet, lai vai kāds monstrs būtu mans kaķis, mēs laikam tomēr esam ļoti līdzīgas, un man sāk bail palikt, ka tik neesam tomēr pārāk līdzīgas, jo tad tas nozīme, ka es esmu tāda pati tizlenīte kā viņa :D

Bet vispar, šonedēļ man darba piektdien tad kad parējai ļaužu daļai. Patīkami. Ja nebūtu vakara maiņa, notekti pēc darba ietu iedzert kādu aliņu :D

Ar mani laikam nav labi. Šodien divas reizes kolēģei nācās teikt man " Nomierinies!" vai "savaldies!". Man laikam atkal vajag atpūtu. Vai arī pie visa vainīgs pilnmēness, kurš kā izrādās šodien spīd. Bet labi vienalga nav.

Man sak likties, ka ja es turpināšu tādā pat garā kā pēdējās, hmm, kādas 4 vai vairāk dienas, es pārvērtīšos par vecum vecu tanteli. Vismaz izskata ziņā. Aigoo.
Bet vismaz esmu sataisījusi plānus algas dienai.

Šito es nesaprotu, un kas tas "šitais" es paskaidrošu. Tātad. Ar vecākiem dzīvojām 6 dzīvokļu mājā, un vienā no tiem dzīvoja un vēl dzīvo viena sieviete, jau, uj, cik sen, pensijā, bet viņa ļoti dzer un diemžēl "smaržo" tā ka uz augšu rauj, bet diemžēl tā arī nav vienīgā problēma. Viņa bez klauvēšanas, bez jebkāda brīdinājuma speras mūsu dzīvoklī vienmēr iekšā, ja durvis esam aizmirsuši aizslēgt. Tagad pārvācāmies uz privātmāju, kādu gabalu prom no tās dzīvokļu mājas, bet viņa vienalga atsperas arī uz šejieni un tieši tāpat, bez klauvēšanas un visa pārejā, vienkārši speras iekšā.
Tātad šis ir tas "šitais", ko nesaprotu. Man liekas, ka lielākā daļa pat pie saviem tuvākajiem radiem tā nesperas iekšā. Vismaz es tā nedaru noteikti. Tik pie savas lauku vecmāmiņas, jo viņa tāpat nemaz nedzurdēs, ja klauvēšu. : D bet tas jau ir mazliet cits gadījums.
Ekh, lauki, lauki : D

Saplēsu kartējo trauku. Precīzak, vīna glāzi. Saka, ka trauki plīstot uz laimi, bet es kaut kā to savu lielo laimi neredzu, jo traukus es deimžēl plēšu daudz un dikti. :D
Ah, jā, un es nesūdzos, ka būtu baigi nelaimīga vai kā tā. Drīzak pavisam vienkarši iestigusi mierīgajā rutīnā, kurā nekas nenotiek (darba čēpē neskaitās). Varbūt man kāja vai roka jāsalauž, lai Laime beidzot izdomātu, ka viņai ir jāparādas, ka ir īstais brīdis pienācis, ka nu ir kas slikts noticis :D Bet ir jau jāpriecājas (un to arī daru, kad aizdomājos/atceros), ka ir darbs, skola, jumts virs galvas, ēdmaņa kāda un dažas jaukas jaunkundzes no manis it kā vēl nevairās.

Laikam man vienkārši gribās ekšenu, lai varētu atkal ķerties pie rakstīšanas un tiktu tālāk par kādām 4ām rindkopām :D

Šovakar bija kārtējais interesantais vakars, bet tas tā.Man laikam tā vienmēr gadās un gadīsies, es tur no tā neizbēgšu ņemot vērā savu raksturu : D
Bet vispār, es novērēju to ka beidzot mani ir pārņēmusi vēlme mācīties, un es arī tai ļaujos. Sen tā nav bijis : )

Iztīrīju vannas istabu un WC. Tagad atalgoju sevi ar alu, jo vīns ko nopirku garšoja vienkārši neizsakāmi pretīgi, un lašmaizītēm un nezinu ko tālāk ar šo vakaru iesākt. : D

Ah, šodien diena, kā jau diena pēc negulētas nakts - mēģini neaizmigt kolēģim uz pleca un mazliet pastrādāt. Pie reizes, kādu pamatīgi izlamā, īpaši nedomājot par sekām. Bet kopumā, šī man likās īstāka melnā piektdiena kā īstā melnā piektdiena, jo vienkārši visas dienas garumā kaut kas nebija riktīgi. Tāpēc klausos visas vecās un ne tik vecās balādes un kaucu līdzi. Tāpatās vien. Labākai vakara noskaņai, savādak sāk palikt arvien grūtak uzturēt sevi visas dienas garumā pozitīvu. Jūties kā muļķis, smejies un paliek jautrāks vakars : D

ak, jā, un dienas idiotisma kalngals - vairāki urlu klases pārstāvji iedomājas, ka drīkst aiztikt man skaisto dibentiņu, kā viņiem tīk. pļēēēē... : D

Ziniet, es gribētu zināt, cik nožēlojamai ir jābūt dzīvei un cik stulbam pašām cilvēkam, lai dēļ s*da 50 santīmiem un, ak jel, sistēmas piečakarēšanas, otram garndrīz salauztu roku. Retā reize, ka nopriecajos, ka man tiešām viss nav kārtībā ar locītavām : D
Un, ja godīgi, man ir bail, un nemaz arī negribas domāt, par to, kas no manis kā no cilvēkas paliks pāri, kad es beidzot aiziešu no šitā darba. Es jau zinu, ka nav tik traki, bet diemžēl apzinos, ka šis darbs mani tomēr diezgan stipri grauž. Protams, viena no problēmām ir tāda, ka man mūžīgi liek strādat ar kolēģiem, kurus pašus gribas nožmiegt, bet tur jau vēl var vainu meklēt manī :D Ja agrāk es uz šito visu skatījos, kā uz jaunu pieredzi, tad tagad diemžel es to vairs nespēju.
Un, jā, es zinu, ka pati izvēlējos šo darbu, bet diemžēl nāksies atrunāties ar to, ka tā kā netiku budžetā, man vecāki ir spiesti maksāt vēl vienu gadu mācību maksu, un atraut naudiņu, kas domāta remontam. Un, jā, es zinu, ka ja teiktu, ka viss, pietiek, es vairs šito darbu nevaru izturēt, ka eju prom, vecāki mani neturētu, un dotu man naudu un visu pārējo. Bet tā es gan nevaru. Es to vienkārši, zinot visu ko zinu, un dzīvojot ar tādu domāšanu kāda ir man, nevaru.
Es arī zinu to, ka šodien man viss liekas tumšās krāsās, ka rīt vai parīt, vai pēc nedēļas man liksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tomēr es vienalga bieži griežos pie Sairas, kaut zinu, ka viņai pašai dzīve nav pieneņu lauks, un satiekot vai kaut vai tikai parunājot mazliet, man paliek labāka diena. Un ceru, ka viņai arī. Jo zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Un vispār, pieļauju ka tas ir tā pilnmēnes, augošā vai dilstošā mēness iespaidā viss. : D Un vēl man ar steigu vajag atvaļinājumu. Man viena kolēģe tā arī reiz pateica : "Ja jūti, ka tikai pēdējā brīdī ar pēdējiem spēkiem noturējies, lai neiesistu, tad zini, pēdejais laiks ņemt atvaļinājumu. Vai zilo lapu." : D

Aaaah, that's it! I give up.

Un es tak aizmirsu pieminēt, ka man atkal uznāca lielais prieks, par to ka esmu notikusi strādāt, kur esmu notikusi?
Un vēl es jūtos skaista : D
tagad tiešam gulēt. Labankti *plaaaaaaats žāvājiens*

Esmu mazliet iešviplusi un gribu zināt ko Jānis pīpeja, kad rakstīja Evanģēliju savu?

(P.S. Neapvainoties, lūgums, nevienu dvēseli. Tas nav domāts zaimojoši vai tamlīdzīgi. )

Hehe, Jančuks sagādaja mazu vilšoanos. Bet es jau neko negaidu no cilvēkiem, bet vilšanās tomēr ir : D

Pēdējās pāris nedēļas es esmu lauzusi kādas 5as apņemšanās, kas sāka soļot uz solījumu pusi, bet tālāk netika. Un lauzu ne jau tīši, bet neparedzētu notikumu dēļ. Būtu sazvērestību teoriju piekritēja, tad noteikti manas smadzenes kādas 8 būtu jau uzražojušas.Hah.
Tomēr liek gan aizdomāties.

Bet pietiek, jāiet gulēt. Savādak dīvainas domas rodas. Labnakti.

Jēj, satiku Uvi! Un rīki gandrīz saulauzu viņam. Ekh, cik, divus gadus nebiju redzējusi? Varbūt mazak, bet esmu priecīga. Beidzot! : D Man izdevās. : D
Plus, iepazīstināju viņu un Edgaru ar savām japānietēm. Majās atbraucām piecos. Nu labi, sešos. bet viņas izskatās diezgan labi :) Un priecīgas ar : D


Garas dienas viņi mums sataisījuši tai japāņu izklaidēšanas programmai. Es domāju, šīs apmaiņas organizētaji.
Vakar kā ap 10iem rītā izgājām no māas, tā tik mazliet pirms deviņiem vakarā bijām atpakal. Haha.

Palikās žēl, ka izdēsu savu UT2004. Tā sagribējās pašaudīties, bet kārās maita pēdējā laikā. Nu nekas, izdomāšu ko citu.
Foršas tās šaudīšanās spēles vispār, foršas.

Šodien man būtu japriecajas, jo taču beidzot uz teātri tiku, bet tā vietā es jūtos diezgan neampierināta ar šo to. Un mans zilais, saspiestais pirksts ir laikam mazākais no neapmierinātības iemesliem.
Jūtos kā mazs un muļķīgs vecāku nesaprasts bērns, kaut tā nav, un es to apzinos, bet reizēm sev tik grūti saņemt rokās sapurināt un morāli nopērt. Man prāts pārāk klejo. Nudien pārāk.

Un vēl mani nopietni sāk kaitināt, tas ka aizmirstu vārdus teikumos ierakstīt. Vienalga - uz datora vai ar roku. Aaaaaaannoying!

Visu dienu noslaistīties (nu gandrīz visu, bet tomēr), gaidot māsu, jo tad varbūt varēs kaut ko pasākt, bet nekā. Viņa redz šovakar gulēt iet ātri izdomāja.
Un ko mana kārtīgā istaba, tīrie trauki un izmazgātā veļa dod, ja man ir garlaicīgi? : D
Ai, zināju, ka vajadzēja zvanīt, ne sms sūtit.


Bet nu vismaz šovakar bija smieklīgs "Kristapa" incidents maziņais.

Apņemos nākamo ierakstu veikt uz pozitīvākas nots!