Just some gibberish #2 (not so positive)
« previous entry | next entry »
4.- Jul- 2012 | 10:48 am
Garastāvoklis: 
apathetic
Skaņas izdvesa: TV Show called "Reba"
Ziniet, es gribētu zināt, cik nožēlojamai ir jābūt dzīvei un cik stulbam pašām cilvēkam, lai dēļ s*da 50 santīmiem un, ak jel, sistēmas piečakarēšanas, otram garndrīz salauztu roku. Retā reize, ka nopriecajos, ka man tiešām viss nav kārtībā ar locītavām : D
Un, ja godīgi, man ir bail, un nemaz arī negribas domāt, par to, kas no manis kā no cilvēkas paliks pāri, kad es beidzot aiziešu no šitā darba. Es jau zinu, ka nav tik traki, bet diemžēl apzinos, ka šis darbs mani tomēr diezgan stipri grauž. Protams, viena no problēmām ir tāda, ka man mūžīgi liek strādat ar kolēģiem, kurus pašus gribas nožmiegt, bet tur jau vēl var vainu meklēt manī :D Ja agrāk es uz šito visu skatījos, kā uz jaunu pieredzi, tad tagad diemžel es to vairs nespēju.
Un, jā, es zinu, ka pati izvēlējos šo darbu, bet diemžēl nāksies atrunāties ar to, ka tā kā netiku budžetā, man vecāki ir spiesti maksāt vēl vienu gadu mācību maksu, un atraut naudiņu, kas domāta remontam. Un, jā, es zinu, ka ja teiktu, ka viss, pietiek, es vairs šito darbu nevaru izturēt, ka eju prom, vecāki mani neturētu, un dotu man naudu un visu pārējo. Bet tā es gan nevaru. Es to vienkārši, zinot visu ko zinu, un dzīvojot ar tādu domāšanu kāda ir man, nevaru.
Es arī zinu to, ka šodien man viss liekas tumšās krāsās, ka rīt vai parīt, vai pēc nedēļas man liksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tomēr es vienalga bieži griežos pie Sairas, kaut zinu, ka viņai pašai dzīve nav pieneņu lauks, un satiekot vai kaut vai tikai parunājot mazliet, man paliek labāka diena. Un ceru, ka viņai arī. Jo zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Un vispār, pieļauju ka tas ir tā pilnmēnes, augošā vai dilstošā mēness iespaidā viss. : D Un vēl man ar steigu vajag atvaļinājumu. Man viena kolēģe tā arī reiz pateica : "Ja jūti, ka tikai pēdējā brīdī ar pēdējiem spēkiem noturējies, lai neiesistu, tad zini, pēdejais laiks ņemt atvaļinājumu. Vai zilo lapu." : D
Un, ja godīgi, man ir bail, un nemaz arī negribas domāt, par to, kas no manis kā no cilvēkas paliks pāri, kad es beidzot aiziešu no šitā darba. Es jau zinu, ka nav tik traki, bet diemžēl apzinos, ka šis darbs mani tomēr diezgan stipri grauž. Protams, viena no problēmām ir tāda, ka man mūžīgi liek strādat ar kolēģiem, kurus pašus gribas nožmiegt, bet tur jau vēl var vainu meklēt manī :D Ja agrāk es uz šito visu skatījos, kā uz jaunu pieredzi, tad tagad diemžel es to vairs nespēju.
Un, jā, es zinu, ka pati izvēlējos šo darbu, bet diemžēl nāksies atrunāties ar to, ka tā kā netiku budžetā, man vecāki ir spiesti maksāt vēl vienu gadu mācību maksu, un atraut naudiņu, kas domāta remontam. Un, jā, es zinu, ka ja teiktu, ka viss, pietiek, es vairs šito darbu nevaru izturēt, ka eju prom, vecāki mani neturētu, un dotu man naudu un visu pārējo. Bet tā es gan nevaru. Es to vienkārši, zinot visu ko zinu, un dzīvojot ar tādu domāšanu kāda ir man, nevaru.
Es arī zinu to, ka šodien man viss liekas tumšās krāsās, ka rīt vai parīt, vai pēc nedēļas man liksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tomēr es vienalga bieži griežos pie Sairas, kaut zinu, ka viņai pašai dzīve nav pieneņu lauks, un satiekot vai kaut vai tikai parunājot mazliet, man paliek labāka diena. Un ceru, ka viņai arī. Jo zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Un vispār, pieļauju ka tas ir tā pilnmēnes, augošā vai dilstošā mēness iespaidā viss. : D Un vēl man ar steigu vajag atvaļinājumu. Man viena kolēģe tā arī reiz pateica : "Ja jūti, ka tikai pēdējā brīdī ar pēdējiem spēkiem noturējies, lai neiesistu, tad zini, pēdejais laiks ņemt atvaļinājumu. Vai zilo lapu." : D