tvillingarna

Japānas vēstniecības mājas lapā salikta informācija par stipendijām. Es varu mēgināt pieteikties tādai, kura būtu 1,5 - 2 gadi. Jāizvēlas Universitātes. skatos, ko vispar piedavā mācīties un nevaru izvēlēties. Tik daudz labu piedāvājumu. Tik nelaime jau tāda, ka es vēl pat savu tagadējo neesmu pabeigusi, ebt skatos jau uz citu :D

Man ir tik briesmīgas iesnas, tikai es nesaprotu to cēloni - tiešam esmu slima vai alerģija no kaķiem ( jo kā reiz vienu tagad pieskatam :D ). Jauki, ne?
Nu labi, pavasaris jau vienalga vēl nav pienācis : D

Ņer, pēdējā laikā esmu nekam nederīga :D

Mani nepamet sajūta, ka es pēdējā laikā vairāk saņemu kā dodu. Es nesūdzos, bet sajūta vienalga nav īsti riktīga.

Ai, šodien viss mani kaitina. Deguns ciet, tāpēc elsoju kā nenormāli noresnejis sirds slimnieks; no klepošanas sāp vēders; nauda burtiski izčib; tomāti ko nopirku ir vienkārši bezgaršīgi; rīt jāiet uz lekciju, kur pasniedzējs smejas PAR nevis ar mums; ārā atkal būs šļura; un vēl, un vēl, un vēl...
vienīgais labums - pirmo reizi mūžā uzvārīju tomātzupu. Labi ķiplokainu. Likās garšīga. Un karstvīns. tas arī viss . Aigoo...

Aizgāju pie frizieres. Nogrieza man matus, sajūta ka par trešdaļu, bet noteikti nav tik traki, bet sajūta ir. Nelaimīga neesmu, tikai nav tā pacilājošā sajūta kā parasti. Tas visdrīzāk tāpēc, ka biju pieradusi, ka mati tik gari cik nu gari bija. Bet vismaz vieglāk tikt gala būs. Sēžu un domāju, ka pārmaiņas tacu labas.

Es jau laikam nez kuro reizi pēdējā gada laikā nevaru pārstāt savu fakultāti, un tās dažbrīd apbrīnojamo personālu (kaut tiesa ne visu) saukt dažādos vārdos. Atkal haoss, atkal atzīmju nav. Vienā priekšmetā, par piemēru, rīt ir paredzēta eksāmena pārrakstīšana, bet, skaties kā grib un kur grib, nav izlikta atzīme, tā ka mēs, mazie jaukumiņi un iespējams arī muļķīši, nezinām cikos un kur mus būtu jāiet rīt, ja būtu jāiet. Idiotisms. Un par to viņi plēš baisas naudiņas gadā. Labi, ka vismaz vienā citā priekšmetā pasniedzēja paziņoja, ka visiem, kas viņai darbus iesniegs laikus, mazāk par 4 neieliks. Tā ka paliek tikai mazā intriga par to cik liela vai maza sekmīgā atzīme būs. Ah. Bet dusmas vienalga.

Bet tā jau vispār jauki. Izdomāju beidzot izveseļoties un nolīst klusā kaktā (ja nu kāds nenojauš, tad tas būtu mans ciems). Te tagad ir skaisti (balti) un mierīgi, klusi. Vecāki darbā. Man vienai visa māja, tik neta nav. Nu labi. Uz brītiņu un mazliet jau ir, bet īstenībā jau nav arī tik traki, ja nav. Vismaz pie datora mazāk sēdēšu, jo savu dižo plānu par bakalaura darba rakstīšanu tāpat zinu ka neizpildīšu.


Un pēdējā laikā man uznāk visādas nekam nederīgas smieklu lēkmes. Varbūt tiešam mana mazā galviņa iet sviestā :D

MAn būtu jaiet tagad gulēt, vai vispār jau jāguļ, jo trijos uz darbu jāceļas, bet vēders sāp tik ļoti, ļoti, ka nespēju pat iztēloties, ka šonakt aizmigšu.
Un pamācīties arī nespēju :/

Ziniet, lai gan diena iesākās diezgan draņķīgi - satiku neirotisko kaimiņu (viņš mani apsūdzēja visādās sliktās izdarībās un kārtējo reizi draudēja ar: " 'kaut kas krieviski, par to ka, laikam ja man vienalga, ka šams policiju sauc'+ ti sdohņiš", pēc tam gan dikti gribējās, lai policiju sauc, būtu man ko pateikt par viņa izdarībām, bet, ah, man diemžēl uz skolu bija jāsteidz' :D ), nobeidzās jautri- Darbā dikti jautra brigāde gadījās + tā Policijas brigāde, kura pievienojās vēlāk, arī bija riktīgi jautrā. Savu dzīvi šodien noteikti par kādām pāris dienām esmu paildzinājusi :D Un mēs tur visus izprecinājām. Mani tajā skaitā. Haha. Bugi bugi :D
Un galvenais, ka paspēju uz pēdejo transportu.
Kājiņas gan sāp, bet nu nekas, tagad varu doties migā, ja vien man miedziņš nāks. :D