tvillingarna

huhh, nu jau 19. stunda uz kājām. 12h darba, un pārējās mācības, ceļš uz tām, un uz un no darba, un gatvaošanās satikt pasauli, un aizvert uz to acis. Beidzot tieku gulēt, kaut ne bez dažādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Man darbā ir tik sasodīti jauks inspektors. Pusdienlaikā mani sabaroja ar loti garšigu plovu un cepumiem. Tadiem lieliem, un ne jau veikalā pirktiem. Gribēja arī tēju vai kafiju man iedot, bet biju paspējusi jau savu 5min zupiņu sataisīt. :D Vispar, arī bez piebarošanas, viņš ir laikam labākais un jautrākais inspektors no visiem iecirkņiem.

Bet nu, laiks ir palicis nejauks. Slapjš un mānīgi saulains. Bet tas jau nekas. Cilvēks pie ne tā vien pierod. : )

ā, un ar kursabiedreni izdomajam, ka pēc studiju pabeigšanas iesim nevis vienkārši uz policiju strādat, bet uz Interpolu. : D

Jauki, darbā sākas jauns marazms. Un laikam lielākais pēdējo, es pat nezinu cik gadu laikā. Varu derēt, ka pēc šī mēneša, ja mums nepacels algas vai vismaz algas pielikumu pat nepiesolīs, tad puse aizies un paliks tikai visādi šļūkātāji un vecas vecenes. Tad viņi redzes savu sasodīti "pareizo" lēmumu sekas.
Noriebies nudien tas marazms.

Bet vismaz šodien bija jautri, kaut no sakuma maskačkā kāpjot 15. t-busā man rokas trīcēja. Neapzinati. Nekontrolējami. Pēc kādas stundas, par laimi pārstāja. Laikam tas viss bija mani stipri dziļāk ietekmejis kā šķita.

Haha, baigi jauki. Atvaļinājums iet uz beigām un es esmu slima. :D Pats labumiņš. :D
Dzeru tējas bezjēgā, garlaikojos un skatos filmas.

Esmu pārgurusi. Pedējās dienas esmu vidēji max. četras vai piecas satundas gulējusi esmu, parējas 19 stundas pavadīju vazājoties apkārt ar japānu draudziņiem, vai vienkārši esot uz kājām. Ir forši un jauki, un jautri, jā, bet šogad viņiem programma nav normāla. Vismaz man šodien ir mazliet brīvāka diena. Iešu gulēt, jo esmu riktīgi saaukstējusies un kaut kāda figņa virs acs uzmetusies. Izskatos pretīgi. Vajadzētu pie ārsta, bet ja tev šeit nav sava, tad uz J-pili es arī netaisos. pirmo reizi nožēloju, ka vēl pierakstījusies neesmu.
Pedējā laikā mazliet trūkst enerģijas.

Pēdējās 7 dienas man ir bijušas diezgan interesantas. Mani mēģināja nožņaugt, bet labi, ka tikai mēgināja un nevis sanāca. Nākamajā dienā man sākās mini nervu sabrukums centrāltirgū, kā rezultātā līdz maiņas beigām atlikušo gandrīz stundu nespēju strādāt. Lika man strādat ar vecu veceni, kura parasti baigi slēpjas, bet nu viņa saprata, ka ar mani nespīd, jo es neiešu sevi apkaunot štrunta 5ls dēļ. Vēl nākamā dienā, braucot uz Sužiem a-busā gadijās mudaks, kuram saucam apsardzi, un kura dēļ beigās darba laika beigas nokavējām. Šito svētāko no laikiem : D tad nākamajā dienā ieņēmu slinko rezīmu, jo man nebija jāraksta atskaite. Visu tik lidināju laukā un pa starpai izlamāju mazus, pretīgus, neaudzinātus jauniešus. Nākamā diena vazājoties pa savu galu un nokaitināju veceni (ar ko strādāju jau kādu dienu 3. laikam) un visus sava gala urļikus :D Tā diena bija laba. Tāds mierīgais režīms.Vakarā aizbraucu pie kolēģes pa aliņam izdzert un 2 naktī dodoties kājiņām mājās, mēgināju izvilkt kolēgi no nočņika. Sanāca, bet tad viņs viņā iegāja atpakal, un viņš tā visa rezultātā palika bez maka. :/ Tad beidzot pienāca mana brīvā diena, kurā pierunāju māsu un aizbraucām pirkt man krāsu istabas sienai. Nopirkām. Un tad mums atbrauca palīgi. Bija jautri, siena man violeta un es pati arī tāda biju. Krāsa vēl palika. Laikam krāsošu vēl vienu sienu :D Aizgāju gulēt ap divpadsmitiem naktī, un pēc 3 stundām dabūju celties uz pēdejo maiņu pirms atvaļinājuma. + darbā pa kaklu dabūju. Bet tas bija sīkums, jo priekšniece maiņas beigās man prasīja kas ar mani esot noticis, ka es tāda jocīga palikusi :DMAn pagaidam laikam vairs nekas neuztrauc. Tik rīt viskaut kas darāms. Traks var palikt, bet par to domāšu rīt :)
Un Istaba man ir fantastiskā haosā : D

[atvainojos par visām pieļautajām kļūdām. kam negadās, vai ne? : D ]

Tik sasodīti jauki ir sēdēt 11. stāvā uz balkona, dzert kokteli un vērot kā nāk negaiss. Un ir sajūta, ka katru reizi, kad nomirkšķini acis, negaiss tuvojas vēl straujāk. Ja sanāk un būs pacietība ielikšū bildes no negaisa mākoņiem, jo sajūta bija fantastiska. Un tāda tā turpināja arī būt pat tad, kad sāka krēsli un pelnu trauki lidot pa gaisu. : D

Tāks, iztīrīju virtuvi. Jūtos kā riktīga mājsaimniece. : D

Karstā, karstā dienā, auksts, auksts aliņš ir tāds glābējs.
Izdzeršu aliņu un iešu gulēt. Divas dienas man nu jau ir par daudz. Ah, rakstot šito jūtos veca :D

Iztīrīju vannas istabu un WC. Tagad atalgoju sevi ar alu, jo vīns ko nopirku garšoja vienkārši neizsakāmi pretīgi, un lašmaizītēm un nezinu ko tālāk ar šo vakaru iesākt. : D

Sen tik tizli nebiju nokritusi. Skaidrā, pie bāra ieejas durvīm, uz kāpēnēm nokrist, tā ka kāja sāp. Lai visi, visi redz. Nu bet vismaz visādi svesi vīrieši par manu dibenu uztraucās : D

Aizgāju nodot asinis! Jūtos tagad diezgan labi. Gan fiziski, gan emocionāli. Cerams, ka varēsu iet vēl kaut kad. : )
+ zinu tagad beidzot savu asinsgrupu. :)

Dzeru vīnu, un domāju, ka laikam kādreiz arī man gribētos to mazliet romantisko randiņu. Man nekad nav patikuši restorāni un tādā garā, jo nejūtos ērti tajos. Šermuļus uzdzen reizēm pat. Bet kādreiz aiziet uz kādu bāru vai ko tamlīdzīgu un iedzert alus glāzes vietā vīnu, laikam būtu jauka pārmaiņa.

Ah, šodien diena, kā jau diena pēc negulētas nakts - mēģini neaizmigt kolēģim uz pleca un mazliet pastrādāt. Pie reizes, kādu pamatīgi izlamā, īpaši nedomājot par sekām. Bet kopumā, šī man likās īstāka melnā piektdiena kā īstā melnā piektdiena, jo vienkārši visas dienas garumā kaut kas nebija riktīgi. Tāpēc klausos visas vecās un ne tik vecās balādes un kaucu līdzi. Tāpatās vien. Labākai vakara noskaņai, savādak sāk palikt arvien grūtak uzturēt sevi visas dienas garumā pozitīvu. Jūties kā muļķis, smejies un paliek jautrāks vakars : D

ak, jā, un dienas idiotisma kalngals - vairāki urlu klases pārstāvji iedomājas, ka drīkst aiztikt man skaisto dibentiņu, kā viņiem tīk. pļēēēē... : D

Ziniet, es gribētu zināt, cik nožēlojamai ir jābūt dzīvei un cik stulbam pašām cilvēkam, lai dēļ s*da 50 santīmiem un, ak jel, sistēmas piečakarēšanas, otram garndrīz salauztu roku. Retā reize, ka nopriecajos, ka man tiešām viss nav kārtībā ar locītavām : D
Un, ja godīgi, man ir bail, un nemaz arī negribas domāt, par to, kas no manis kā no cilvēkas paliks pāri, kad es beidzot aiziešu no šitā darba. Es jau zinu, ka nav tik traki, bet diemžēl apzinos, ka šis darbs mani tomēr diezgan stipri grauž. Protams, viena no problēmām ir tāda, ka man mūžīgi liek strādat ar kolēģiem, kurus pašus gribas nožmiegt, bet tur jau vēl var vainu meklēt manī :D Ja agrāk es uz šito visu skatījos, kā uz jaunu pieredzi, tad tagad diemžel es to vairs nespēju.
Un, jā, es zinu, ka pati izvēlējos šo darbu, bet diemžēl nāksies atrunāties ar to, ka tā kā netiku budžetā, man vecāki ir spiesti maksāt vēl vienu gadu mācību maksu, un atraut naudiņu, kas domāta remontam. Un, jā, es zinu, ka ja teiktu, ka viss, pietiek, es vairs šito darbu nevaru izturēt, ka eju prom, vecāki mani neturētu, un dotu man naudu un visu pārējo. Bet tā es gan nevaru. Es to vienkārši, zinot visu ko zinu, un dzīvojot ar tādu domāšanu kāda ir man, nevaru.
Es arī zinu to, ka šodien man viss liekas tumšās krāsās, ka rīt vai parīt, vai pēc nedēļas man liksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā, tomēr es vienalga bieži griežos pie Sairas, kaut zinu, ka viņai pašai dzīve nav pieneņu lauks, un satiekot vai kaut vai tikai parunājot mazliet, man paliek labāka diena. Un ceru, ka viņai arī. Jo zinu, ka uz viņu varu paļauties.
Un vispār, pieļauju ka tas ir tā pilnmēnes, augošā vai dilstošā mēness iespaidā viss. : D Un vēl man ar steigu vajag atvaļinājumu. Man viena kolēģe tā arī reiz pateica : "Ja jūti, ka tikai pēdējā brīdī ar pēdējiem spēkiem noturējies, lai neiesistu, tad zini, pēdejais laiks ņemt atvaļinājumu. Vai zilo lapu." : D

Vienkārši sūdīgākais nedēļas iesākumus, laikam visā manā dzīvē. Pirmo reizi mūžā pat paspēju piedzīvot panikas uzbrukumu, tā ka gandrīz vairs papelpot nevarēju, un pilnai laimei, tas bija strap vienaldzīgajiem transoprta pasažieriem. Ķeršos pie visādu e-pastu drukāšanas. Varbūt, ka tas kaut mazliet glābs manu situāciju. ha-ha-hā....
Esmu jau tik tālu tāda veida stāvoklī, ka pat paraudat nespēju.

Tikko ar kolēģi sadzēram pāris aliņus Biķernieku meža kaut kāda malā, kur mazak odu, jo asinis mums vēl dāregas. Es atradu kaut kādu rīku vienā pieturā. Tapa bildes. nez, iespējams, ka kā solīts, kādu ieliks draugos, bet kas zin. Labi abas izsmējāmies. Labi, ka viņa arī sporta spēlēs būs.
Man rīt ir vēl viena ļoti mokoša diena jānostrādā. Mani šitais darbs nobeigs. Nudien. Un tā vecā karga ar ko jāstrādā, arī. Vai nu piedzeršos vai kādu piekaušu.Ha-ha. Labi, ka lielākā daļa kolēģu riktīgi forši. Tas kaut kā glābj. UN pēc nedēļas sporta spēles. hah.
Waaah. Tā dzīve ir dīvaini iegrozījusies,nudien.

Tāks, kopā ar Lailu un Ingu pieteicamies būt par tām, kas sazināsies ar Japānas pusi par jautājumiem, kas skar Jamagatas studentu viesošanos Latvijā augusta beigās. Jau tā amn maz laika, un tagad iespējams, būs vēl mazak, bet tas nekas. Vismaz garlaicīgi nav. UN visdrīzak, ka beigās būs gandarījuma sajūta.
Jau tagada esam gana atradušas, ko darīt un domāt, un noteikti būs vēl vairāk. Heh. Fun fun :D

Fuck, fuck, fuck. Izkritu eksāmenā. Bļin. Divos. Vai dzīve ne skaista?

aah, kā man jau piegriezusies tā Universitāte. Visu laiku kaut ko maina. Atkal dabūšu darbā maiņu pārcelt. Noriebies pec vella jau.