tvillingarna

Vai es neesmu ģeniāla? Aptuveni pirms 15 minūtēm, es aizdedzināju savu mīļāko pidžamu. : D Žēl, bija mīļa un veca. Kā jau ierasts : D
Laikam laiks iet gulēt, lai sev arī ko vairāk neaizdedzinu. : D

Esmu pārgurusi. Pedējās dienas esmu vidēji max. četras vai piecas satundas gulējusi esmu, parējas 19 stundas pavadīju vazājoties apkārt ar japānu draudziņiem, vai vienkārši esot uz kājām. Ir forši un jauki, un jautri, jā, bet šogad viņiem programma nav normāla. Vismaz man šodien ir mazliet brīvāka diena. Iešu gulēt, jo esmu riktīgi saaukstējusies un kaut kāda figņa virs acs uzmetusies. Izskatos pretīgi. Vajadzētu pie ārsta, bet ja tev šeit nav sava, tad uz J-pili es arī netaisos. pirmo reizi nožēloju, ka vēl pierakstījusies neesmu.
Pedējā laikā mazliet trūkst enerģijas.

Es šodien jūtos mazliet ka dzīvojot Murakami "Pasaules galā".

[Sen nebija ienācis prātā kaut kas tik precīzi un ātri.]

Elegants badmintos. Nopietnais Melnis, Arčibalds Dumjās Durvis un Dusmīgs Strups. Saunas cienīgs mežš ar saulē vītinātām gailenēm. 15 pudeles. Kazenāji. Auč.
Un šodien šausmīgs miegs. Bet tuvākās dienas, es nevarēšu izgulēties :/

Jauki, es slaliju nevis ārā, bet uz balkona dzerot... kefīru. Uz sava balkona.

Nu labi, saliju arī ārā, kad devos no Berģu Depo uz pieturu.

Un vispar, šodien cilvēku tramvajs notrieca. Es braucu blakus a-busā. Roka vien. Šausmas. Kaut manī nav tādas kā pārējos a-busa pasažieros. NEvaru dabūt laukā elas, nopūtas un sašutuma saucienus. Tikai vienu vārdu - šausmas.


Bet negaiss man patīk. Pirmo šodien izjutu Depo, otro mājās. Depo pludoja. Balkons pludo. Domas ar.

Sen šitā galva nav sāpējusi, bez iemesla. Laikam jāizmet riņķis pa kvartālu. Vai vismaz uz veikalu jācilpo pēc citrona vai šokolādes. Kas zin, varbūt uzsmaida man veiksme

sasodīts! Vecu zeķu kafija. Pē. Nepirkšu vairs.

Galdu sakārtoju. Saņēmos. Tagad būtu arī labi saņemties un aiziet uz veikalu, uzrakstīt referātu, uztaisīt prezentāciju, sarakstīt hieroglifus, izpildīt uzdevumums uuuuun pazīmēt. Protams, pa starpai nebūtu slikti arī paēst.
Ekh, brīvdienas, brīvdienas, kāpēc vienmēr tiek viss atlikts līdz jums? :D

Es tikko sapratu, ka kopš pirmdien vakarā tā pamatīgi izraudājos man ir palicis vieglāk. Izdusmojos par to ko vajadzēja, tā skaļi un nevienam nedzirdot. Vismaz nesāku trakot. Tas bija mans otrais variants, ja sakaunētos par raudāšanu.
Paliek tiešām vieglāk, kad izlaists arā tas viss smagais, kas sakrājas.
Plus, vēl nāk prātā tās sarunas ar Sairu. Un ne tikai no pirmdienas. :)

Man gan pašai sāk likties, ka reizēm esmu visai kaitinoša. Nu vismaz sevi jau nu sāku es kaitināt. :D
Un reizēm gribas arī to sāpīgo atklātību dzirdēt. Un ne tikai gribas, bet arī vajag. Savādāk ja nezini savas vainas, tad nepilnveidojies.
Žēl tik ka dažš labs, vārdā nesaucams, to īpaši nepiekopj :D Es tak nezinu, kas nepatīk, ja man nesaka. :D

Ai, gribas jau teikt, ka nekad vairs iepriekš neko neplānošu, bet zinu, ka tas būtu melots, jo pēc laika atkal ko uzņemšos, tādu mazu, bet plānojamu iepriekš.

Pēc tā zvana tik skumji palika. Vairs negaidu tā vakaru.
Un tagad ir skumji līdz asarām. Bet nu ko es te sūdzos? Viss tak vienmēr beidzas labi. Un tas nekas, ka man auss aizkritusi vēl trakāk kā vakar, un vēl čupiņu lietu nav kā vajag. Bet visiem gadās tādas dienas tādi brīži, tik jāsaņemas.

Somehow this song fits me today http://www.youtube.com/watch?v=pqXlIH4UIyM
Too much for one day in many ways. But it's just for today, so I guess, it's ok, `cause others got bigger problems.