Esmu pavisam saplēsis savu gulēšanas ritmu. Daru, ko gribu, nekādīgi nesanāk salabot. Un tagad laiks arī tāds, ka miegs visu laiku nāk un nekas cits neatliek, kā gulēt. Labi, ka drīz brīvdienas. Atkal gulēšu no piektdienas līdz pirmdienai.

Lai nu kā, gribēju uzrakstīt tādu garāku ierakstu par pārtiku.  Šis ne tuvu nebūs pēdējais ieraksts, jo par šo tēmu man ir daudz ko teikt. Sākumā man pašam likās, ka varēšu ēst visu un viss būs eksotiski un interesanti. Skriešu ēst visu, kas kustās un nekustās, nebūšu no tiem, kas baidās no kaut kā jauna. Nebaidos arī, tikai ēst to gan negribas.

Varu tikai mēģināt izskaidrot, kā tas īsti ir. Nav tā, ka tu ēd omleti un domā "varētu mazāk tomātus" vai "šis siers neder". Tās ir garšas, ar kurām vari variēt un pētīt, bet te viss ir kopā un garšo pavisam citādāk. Tas ir kā prastā ūdenī uzvārīt zirņus un olas (iesist ūdenī tāpat, nevis vārīt ar čaulu). Tad aizej uz maksimu, pieej pie garšvielu plaukta un šķaudi no visa spēka. Tās paciņas, kas nokrīt no plaukta tagad ir jāliek klāt pie tavas olzirņzupas, nekādi izņēmumi (jā. Arī tad, ja tas ir želatīns. Jo kaut kas tamlīdzīgs te arī ir atrodams.) Tad tik piemet laurlapu un pasniedz viesiem. Doma tāda, ka tā būs mēlei pavisam nepazīstama, savāda un jokaina garša. Tavs organisms nemaz nesapratīs, ka tas īsti ir ēdiens un netaisīsies par to ieslīgt diskusijās. Tā, nu, ievads tīri tā neko, vai ne?


Tā nu sāksim no kreisās bildes apakšā. Tā ir vienīgā gaļa visā bildē. Tos tad arī uz vietas uzcep un nober ar garšvielām tā, ka tie maina krāsu. Pārējo visu (varbūt ne visu, neesmu redzējis, kā viss tiek gatavots) tad pēc nopirkšanas ņem aiz kociņa un liek vārīt eļļā. Kreisajā malā var redzēt to eļļas trauku. Eļļa netiek mainīta, bet kāda atšķirība, tāpat to ir grūti apēst.
Pa labi ir kaut ka, kas izskatās pēc desas. Tā ir soja. Ja kaut kas izskatās pēc desas, tad tā ir soja. Ja kaut kas izskatās pēc sojas, tad tā arī ir soja. Ja tas izskatās pēc sojas, bet nav soja, tad tas ir nākošās kastītes saturs...
Tofu. Faktiski lielākā daļa no ķīniešu virtuves ir sava veida māksla. "Cik veidos un krāsās varam pagatavot tofu un soju?" Tofu ir tāda mīksta padarīšana, kas izklausās tieši tā, kā tā garšo.
Pa labi no baltā tofu ir sojas cīsiņi un brūns tofu. Yeey.
Ietītie sarkanie ir cīsiņi. Tie veikalā nestāv ledusskapī un atrodas bērnu nodaļā, jo faktiski šos sojcīsiņus dod bērniem kā... "našķus"? Riebjas tas vārds, bet šie cīsiņradībji neko citu nav pelnījuši.
Pa labi - soja saritināta kā gaļas bumbiņas. Iekritu.
Tie brūnie satītie cepumveidīgie zvēri ir kaut kas jokains. Es esmu vienīgais, kurš jūt dažreiz veikala piparkūkās tādu savādu asumu? Tas nav kā pipars, bet tomēr taka mēlē iekož nedaudz. Ja citiem arī ir bijusi šāda pieredze - šīs standziņas garšo tieši tā. Ja tāda pieredze nav bijusi - šitie garšo pēc čūsku indes dziedzeriem. Tālāk!
Krabju nūjiņas. Garšo citādi, kā LV. Nav nekādu garšas bagātinātāju un ēdod ļoti atgādina zivi, neko citu.
Virs standziņām ir sēnes. Te ir diva tipa sēnes - šitās pļeckīgās un tad tādas saturīgākas un porainas. Pagaršoju. Garšo pēc sēnēm. Biju patīkami pārsteigts.
Tad var trauciņā redzēt paipalu olas un vēl visu ko, sākot no salātlapām un kāpostiem, bet ne tuvu vēl nebeidzot ar sakaltušām nūdelēm, pupu pākstīm un visādu veidu un līmeņu "KasPieVelna".


Brūnais tofu. Laikam. Nezinu. Es esmu pietiekami drosmīgs, lai vienā dienā paņemtu cepuri un tāpat vien, neko nezinot, aizlaistu uz Ķīnu, bet šim jokam man drosmes nepietiek.

Būtu jau gribējis to stendu vairāk safotografēt, bet, kamēr mani gaļas kociņi (hehehe...) cepās, apkārt bija jau savācies kārtīgs bars un ātri vajadzēja tīties.

Staigājot apkārt viendien nofotografēju arī garšvielu stendu. Es domāju, ka tās ir garšvielas, bet pārliecināts neesmu. Kvalitāte nav tā labākā, bet nekāda atšķirība, tāpat bardaks.