Esam vienīgie baltie visā vilcienā un tas ir manāms. Ātri ielienu savā gultā un nākošās 4 stundas vienkārši neskaitās.

Tikai četras. Ķīnieši nav no tām klusākajām tautām. Esmu ievērojis savādu lietu. Tā kā viņi ir tik daudz, bet vietas ir tik maz, ja neesi kādu pleķīti aizņēmis, tas nav tavējais. Tur var kaut ko nolikt, tur var atspiesties un ja guli pirmajā stāva, tad tur var arī sēdēt. Bet tas viss kaut kādā brīnumainā kārtā nav traucējoši, jo ja nu gadījumā tev kāja nogurst un gribi pagriezties citādāk, tad ir divi varianti. Ja tur sēž cilvēks, viņš ne mirkli nepiedomājot pārsēdīsies citur nemaz nezaudējot acu kontaktu ar sarunbiedru. Ja tur stāvēs mantas, vari mierīgi tās palikt kaut kur tālāk, pat nemeklējot īpašnieku, lai vari ar acīm atvainoties. Tas ir skudrupūzinis un visas skudras to zina. Ja tu kaut kur augšā liksi somu, rēķinies, ka tā var vienkārši no rokām pazust. Vienkārši kāds, kurš būs augšējā gultā to uzliks tavā vietā un pat nepaskatīsies uz tevi. Dažreiz šķiet, ka viņi visi ir viens organisms. Izņemot tiesībsargus. Cik cilvēki ir draudzīgi un vienoti, tik policisti šķiet distancēti un auksti. Viņi izgāja cauri visiem vagoniem, skatoties, vai somas ir uzliktas kārtīgi. Ja tā savelkam kopā ar to salīdzinājumu par vienoto organismu, viņi ir kā... Kā organisma policisti, nezinu, rakstu šo četros naktī. Piesēžu uz viena no zilajiem krēsliem un mēģinu saprast, kas notiek un kur es esmu. Ar mani sāk runāt viens no apakšējās gultas. Es nesaprotu neviena vārda, bet neizskatās, ka viņu tas traucētu. No augstāka stāva nolien viens jaunāks džeks, paprasa, vai angliski. Angliski. Tā nu viņš uzdod man pārtulkotus jautājumus. Es viņam atbildu angliski. Viņš izsmejas un sēž tālāk, nenododot tulkojumu pirmajam prasītājam. Tā atbildu uz vairākiem jautājumiem. Nevienu viņš nepārtulko atpakaļ prasītājam. Sarunas beigās tieku informēts, ka pirmais cilvēks domāja, ka ja es braucu uz Ķīnu, valoda tomēr kaut nedaudz bija jāmāk. Izskaidroju, ka mācīšos, tulks atkal izsmejas un aiziet uzpīpēt. Pēc tam vēlāk vakarā gan parunājam tā vairāk par visu ko ar vel vienu no manas „kajītes”. Saruna bija tīri interesanta. Smējāmies par visu ko. Man teica, ka šī esot diezgan maza pilsēta. Viņi smējās un secināja, ka priekš manis šī laikam skaitoties liela pilsēta. Ne gluži... Šīs ir divas manas valstis.

Brauciens vispār bija tīri mokošs, jo bija garlaicīgi un pagulēt nevarēja. Ieradās „vilciena mamma”, pārbaudīja, vai visiem kurpes pareizi noliktas zem gultām un teica, lai visi iet gulēt, gaisma tika izslēgta. Tā kā Ķīnieši ir tik saspiesti, ka viņiem nav privātās telpas, viņi ir pamanījušies aizmirst, ka viņi neatrodas vieni. Tas... Tas ir diezgan šausmīgi. Nakts vidū idiotam tieši zem manas gultas piezvana telefons. Skaļi. Viņš atbild vēl skaļāk. Kā ekvivalents varētu būt tas ierastais idiots autobusa aizmugurē, kuram sāk skanēt Čornij Bumer melodija un kurš bļauj pa visu autobusu savā urālu valodā, kā kādam jāiedod pa galvu. Tā nu es guļu un klausos viņa bļaustīšanos. Viena sieviete sāk viņu rāt. Domāju, ka nu beidzot. Izrādās, tā sieviete gribēja, lai arī viņai iedod parunāt. Bļāva viņš, bļāva tante, bļāva mēness debesīs, tā tik es ar pirkstiem ausīs raudāju. Vagona otrā galā nevarēja iemidzināt vienu meitenīti, bet tas netraucēja, jo viņas balss kaut arī ķīniski spiedzīga, bet tomēr reizē maiga. Guļu un pat izbaudu pārmaiņu, līdz idiņam no pirmā stāva laikam sāka traucēt un viņš pa visu vagonu uz viņu sabļāva. Visu nakti neguļu, skatos ārā pa logu. Ik pēc brīža vilciens apstājas, pataurē un brauc tālāk. Pienāca rīts un apēdām abus Moon Cake. Es jūtu izteiktu nepieciešamību pēc gaļas. Skatos, ka vēl 2 stundas jābrauc, visi jau pamodušies. Atklājās, ka man pulkstenis ir nepareizs. Atklājas, ka vilciens kavējas. Jābrauc ir 4 stundas. Kaut arī mokoši, bet mūsu 18 stundu brauciens beidzās. Nekā nevarējām zināt, vai tā tiešām arī ir gala pietura, vai nē, jo vilciens mīlēja ilgi un dikti citās pieturās gaidīt. Vadījos tikai pēc tā, ka ārā kāpa visi visi. Prasīt nevienam nav vērts un mani draugi jau bija izkāpuši. Tā nu arī rāpāmies ārā un cerējām uz labāko. Bijām ieradušies tieši uz lietus sezonu. Gāza, kā ar spaiņiem. Neviens vairs neskatījās virsū, jo visi izmirkuši spraucās uz priekšu. Tikām ārā no stacijas un mūs diezgan ātri savāca viena jauna meitene un uzvalkā tērpies cienījama vecuma vīrs. Meitene, kurai vārds, ja nemaldos, bija Nikol māk angļu valodu. Nevis māk runāt angliski, bet māk angļu valodu. Vienmēr man viss jāpārprasa divreiz. Tiek meklēts taksometrs. Kaut arī mums virs galvas tiek turēti lietussargi, esmu sen jau izmircis. Nevaru pateikt džentlmenim „da nu nav vērts”, jo nemāku. Labu laiku meklē taksi, līdz ieved mūs kaut kādā ēstuvē nosēsties. Prasa, vai gribam ēst. Tā kā uz to brīdi gribu tikai mājās, atsaku un Nikol sejā ir nedaudz neapmierinātība. Pats sāku justies kā pēdējais idiots un nosolos vēlāk, kad viss būs kārtībā, iet un ēst visu laiku. Nedaudz parunājam, pirmdien uz darbu nav jāiet. (Tajā mirklī bija sestdiena), jo viņiem ir svētki. Viņi aizvedīs mūs uz dzīvokli un tad otrdien no rīta savāks. Ierodas mašīna un mēs pa pusei braucot, pa pusei peldot pa pārplūdušajām ielām dodamies uz dzīvokli.