xan ([info]xan) wrote on September 23rd, 2011 at 07:27 pm
Hit the road, Jack!
Ķīnieraksts 4. 

Pusdivpadsmitos no rīta istabiņā zvana telefons. Mums ir jāsapako savas mantas un jādodas prom pirms divpadsmitiem. Citādi esot jāmaksā par nākošo dienu. Pēc piecām minūtēm stāvam ārā, lietū un Pekinā ar savām lielajām somām. Nav ne mazākās nojautas, ko tagad darīt. Aizejam pasēdēt tuvumā zem tilta, ar skatu pret viesnīcu. Visi garāmejošie mūs nopēta, pat skatīdamies atpakaļ. Esam aizraujoši. Vienīgā nauda, kas tagad pie sirds, ir 10 eiro. Tā kā tāpat nekas cits neatliek, ejam paklaiņot. Braucot biju redzējis, ka pa ceļam ir banka, uz to arī aizejam. Pie blakus lodziņa viens maina vairākus simtus eiro. Jūtos vareni. Pieeju pie lodziņa, dodu savus 10. Lai tos samainītu pret apmēram 80 juaņiem, bija nepieciešama mana pase, tad izpildīt anketu, parakstīties un tā. Brīnos, ka viņi neuzspieda uz pieres vēl zīmogu. „Haahahaha, eiropieši!”. 80 juaņi vispār ir lielisks sākums. Nopirkām ūdeni par 1,5 juaņiem (aptuveni 14 santīmi) un turpinājām sēdēt zem tilta. Mani galu galā pierunāja rīkoties tā ─ aiziet uz viesnīcu, pateikt, lai šoferis pagaida un mēs ik pēc brītiņa tur iegriezīsimies. Tas tāpēc, lai varam aiziet paēst. Kaujos pretī, jo es labāk pats sēdētu un gaidītu, kad viņš piebrauc, jo ne uz vienu citu paļauties negribas, bet nu beigās piekrītu. Izrādās, ka tieši mūsu šoferis esot tikko zvanījis. Mums trijos viņš jāsagaidot. Tā kā nu mums ir apmēram divas stundas laika, ejam meklēt ēst. Varam iet ēst tikai tādās vietās, kur pie ēdienkartes ir bildītes. Atrodam tādu tīri augstas klases padarīšanu „Beef kautkastur”. Ir brīvs galdiņš, ir bildītes. Izžestoju, ka vēlos divas šīs porcijas par 16 juaņiem katra. Kārtību, kā notiek pārtikas dalīšana un apkalpošana nesapratām un sākām jau nervozēt, līdz pienesakatram porciju (citiem bija jāiet pakaļ.) Visi apkalpotāji nebeidz mums smaidīt. Tā kā biju jau tam gatavs, smaidu visiem tik pat pretī un ķeros pie paikas. Uz galda manā priekšā stāv irbuļi, karote un 4 trauciņi. Lieli. Porcijas tiešām izmērā kārtīgas. Pirmajā trauciņā rīsi ar kaut kādām piparveidīgām garšvielām. Rīsi pavisam citādi, kā Latvijā. Tādi lielāki, kuplāki, mīkstāki un sulīgāki. Ar lielu prieku secinu, ka man tomēr rīsi garšo. Nākošajā podiņā vistas gaļa ar sēnēm un dzinumiem. Sēnes lielos gabalos, dzinumi ar irbuļiem nepaņemami, vista kopā ar visiem kauliem. Garšoja fantastiski. Ņēmu gabaliņus, metu rīsos un tā arī visu ēdu. Tad trešajā trauciņā... ... Vispār, es nezinu, kas bija trešajā trauciņā. Ziniet, kad vāra olu un kāda saplīst vārot, tad iztek un pa ūdeni peld tādi kā bāli olu tīkli? (Šādi jautājumi par tavu privāto dzīvi man naktīs neļauj gulēt). Lūk, tur bija zupa ar tādiem un tad vēl ko zaļu, kas bija līdzīgas konsistences. Es pagaršoju vienu karoti un zibenīgi piestūķēju pilnu muti ar rīsiem un vistu kauliem. Tas bija baisi. Garšoja pēc karpu galvām un netīra ūdens. Pieļauju, ka tā ir garša, pie kuras jāpierod, bet to darīt neplānoju. Un ceturtajā trauciņā bija atkal neidentificējamas lietas. Tādi kā dārzeņu gabaliņi želejā. Apēdu vienu gabaliņu, noskaidroju, ka tas ir burkāns un zvērējos tālāk to vairs neaiztikt. Tā kā zupu pagaršoju pēc tam, tā emocija man lika aizmirst iepriekšējo riebīgumu un es pagaršoju vel vienu gabaliņu. Garša ir maģiski nenosakāma. Garšo pēc pilnīgi nekā un riebīgi reizē. Pieļauju, ka tā varētu garšot rūpnieciskais vazelīns. Tāds ir? Ķīnā laikam ir. Piegāju pie kases paņemt dzeramo. Ņēmu divas bundžiņas uz labu laimi. Uz kases parādās „5”, līdz ar to iedodu viņai 5 juaņus. Viņa skatās uz mani un kaut ko atkārtoti saka. Viņai nav daudz vieglāk par mani, jo visu laiku ir jāsarkst (nosarcis aziāts ir uz tādu bēši rozā), jāķiķina, jāķer ciet mute un vispārīgi jāveic apmulšanas darbības. Tad viņa paķer lapiņu un uzraksta „10”. Izrādās, ka kasē uzrādās par vienu vienību. Samaksāju 20 un atlikumu dod man turot ar abām rokām. Šeit atlikumu neliek uz galda vai trauciņā, bet vienmēr dod rokās. Dabūju arī salmiņus. Pie galdiņa lasu, ka esmu nopircis „acid drink”. Uzskatu to par izaicinājumu, atveru jokaino attaisāmo (parādīšu vēlāk) un sāku dzert. Kaut kas atkal šausmīgs (ar mani jau nekad nav labi), un pāri galdam redzu tādu pašu sejas izteiksmi. Viens arī nav īsti apmierināts. Apmainījāmies bundžiņām un izrādās, ka nav nemaz tik traki. Ieskatījos ─ biju dzēris dateļu acid drink. Tā kā man dateles negaršo (par skābi īsti nezinu), tāpēc arī dzeramais negaršoja. Bet tagad bija kaut kāds ogu dzeramais, tā kā viss kārtībā. Izdzērām un beidzās ātrāk, kā paredzēts (bundžiņas smagākas kā parasti.) 

Tā kā tuvojas trijiem, ejam uz viesnīcu sagaidīt šoferi. Viņš atbrauc un dodamies ceļā. Braucot visu laiku grozam galvu un skatāmies uz riņķi, līdz redzam milzīgu māju:

Bilde nav mana, bet pats nepaspēju nofotografēt. Ņemta no interneta. Ja vēlies, vari mēģināt sameklēt. no kurienes. Būs vismaz ko darīt nedēļas nogalē.

Tajā brīdī viņš nogriežas šķērsielā un redzam tādu kā tirdziņu, lietū zem atklātas debess tiek gatavotas veselas vistas. Nākas atkal kratīt galvu, ka ēst negribas un viņš nedaudz apvainojas. Piebraucam pie tās pašas lielās mājas, no kuras tik ļoti baidījos. Stacija izrādās. Viņš piestāj pieturā, uzzvana, iedod man telefonu un aiziet prom. Pa telefonu kontaktpersona man izstāsta, ka iesim uz vilcienu un lai tajā tik sēžam līdz pašai pēdējai pieturai. Prasu, vai mani galā sagaidīs arī ar lapiņu ar vārdiem. Viņa smejas, un saka, ka nē. Pirmo reizi viņa smejas un jūtu, ka esmu pateicis kaut ko pavisam debilu. Viņa saka, ka mūs tur tāpat pazīs. Vēl nesaprotu, kā viņiem būs tik super</span> lieliskas atpazīšanas spējas. Tad viņa pēc iespejas pieklājīgāk mēģina pateikt: „Nu... Tur nebūs citu balto.” Aha. Telefons ir Apple. Atveramais. Ar ābolīti spoguļrakstā. Pa lietu atskrien šoferis, iegrūž mums rokās 4 kūciņas. Nezinu kā, bet es tās automātiski nosaucu par Moon Cake un viņš piekrīt. Vēlāk izrādījās, ka tieši tā tās arī sauc. Kā es zināju, nezinu, uz iepakojuma nebija nekur rakstīts. Lai nu kā, tā vai citādi, bet mēs no viņa pārtiku paņemsim un mums tur teikšana nav.</span>

Gribētu teikt, ka nav tik garšīgi, kā izskatās, bet nav jau tā, ka pats izskats būtu īpaši izcils.

Tagad, pirms rakstu tālāk, man gribas baldriānus. Reizē no stresa smieties un raudāt un baldriānus.

Izkāpjam no mašīnas un dodamies uz staciju. Šoferis ir mudīgs un mums ir kaut kā ar savam somām jātiek līdzi. Nē viss kārtībā, viņš ir arī ļoti saprotošs un mūs gaida un tā, bet tomēr, pēc asinīm izteikti mudīgāks. Mēs skrienam. Ar visām milzīgajām somām man ir jāspraucas cauri pūlim, kurš ir milzīgs un īpaši negrib tikt caurspraukts. Kad esam nonākuši pie galvenajām durvīm, acīm paveras haoss. Milzīgs, neizmērojams un drausmīgs haoss. Pie durvīm ir skeneris, caur kuru tiek laistas visas somas. Tagad iedomājies to milzīgo cilvēku skaitu, kuram jāizlaiž visas somas cauri šim skenerim. Tās birst uz slīdlentes kā krusa. Netieku tālāk, jo mātei priekša ir jātiek galā ar savu bērnu. Pieļauju, ka to laida cauri kopā ar somām, nebija laika skatīties. Paķeram savas somas un skrienam. Ieejam milzīgā zālē, kurā paklāja vietā ir vietējie iedzīvotāji un viņu mantas. Ir tikai normāli pārkāpt pāri kādam vai viņa mantām, bet man tas viss jādara, nesot savu milzīgo somu. Pilna stacija ar cilvēkiem armijas drēbēs, kuri laikam brauc uz mājām. Priekšā ir milzīga rinda un tiekam rauti tai cauri. Cilveki no malas mums uzsit pa plecu un muguru un stumj rindā uz priekšu, līdz nonākam pie galvenā policista. Viņš apskatās uz mūsu biļetēm un spiedz virsū. Nesaprotam neko. Sākam ar viņu angliski runāt. Viņš uzprasa „English?” un saņemot apstiprinošu atbildi atdod biļetes un mūs vienkārši padzen. Ejam cauri visai rindai atpakaļ. Stāvam vidū un neko, pilnība neko nesaprotam. Šoferis man kaut ko pasaka, abi sirsnīgi izsmejamies par to, ka viens otru nesaprotam un viņš aizskrien. Pēc mirkļa parādās un līdz ar viņu vīrs sarkanā kreklā, kurš paņem abas mūsu somas un iet prom. Tā laikam ir tradīcija vai kas, nezinu. Kā pateikt „nāciet līdzi” viņi nezina, tāpēc viņi paņem somu un ir droši, ka mēs sekosim. Vēlos vēl atzīmēt  visi bļauj. Nepārtraukti. Visapkārt ir milzīga histērija. Sākam tikt rauti cauri visai stacijai vēlreiz. Jūtos kā galvenā atrakcija, jo visi mani nopēta. Daži cilvēki sak uzreiz smaidīt mani ieraugot, daži (parasti patupi vīrieši uz gadiem 30) mēģina mani dikti dikti biedēt ar skatienu. Ievēroju, ka neskrienam vieni, bet kopā ar bariņu vel tādiem pašiem nelaimīgajiem. Pieskrienam pie tādiem kā ratiem, uz kuriem sāk kraut visas mūsu somas. Vēl stāvam un neviens nevar mums nu neko paskaidrot. Pēkšņi sarkanrekli apstājas un sak skatīties uz somu kaudzi. Tiek izņemta tieši mana un lēdijas soma. Esmu gatavs uz to mirkli vienkārši nomirt un nenožēlot. Izrādās, ka mums retajiem ir „mīkstās” somas, bez cietā rāmja un tās tiek liktas augšpusē. Pāri pēc tam tiek vilkta sarkana siksna, kura ir galā jāaizāķē. Ar aizāķēšanu viņiem neveicas, somas ir pa daudz. Nākošā atklāsme: Nekas neapstādinās ķīnieti, par kaut kādiem fizikas likumiem nemaz nerunājot. Somas tiek spiestas uz velna paraušanu. Siksna tiek vilkta gandrīz vai ar palekšanos. Pašā augšā stāv lēdijas soma, kura nu izskatās gandrīz vai pārdalīta divās somās ar siksnu pa vidu. Esam jau no abām krūzītēm atvadījušies. Es nezinu, kāpēc, bet siksnu tomēr izdodas aizāķēt. Man nav ne mazākās nojautas, kā tas sanāca. Vispār. Nav arī neviena, kam paprasīt. Sarkankekli sabļaujas, un tad ar skaļu „buro buro buro buro” nesās cauri pa vēl vienam lāgam. Bez somām skriet jau ir vieglāk, bet tomēr neforši. Piestājam beigās pie vieniem vārtiem un visi gaida. Es ņemu ārā biļeti un rādu šoferim, ka uz biļetes vilciena nr. nesakrīt ar tablo redzamo. Viņš rāda, ka viss kārtībā. Esmu sācis sirmot vietās, kur nemaz nezināju, ka man ir mati. Visi sarkankrekli ar policistiem sēž un šūpina kājas neko nedarot. Un tad pasaka kaut ko, kas varētu nozīmēt: „Tā, nu, ok... Aizturēts pietiekami... Tā... JŪS KAVĒJAT VILCIENU, TAS TŪLĪT ATIES! Hehehe... Es lieku 20 juaņus un zivjgalvas buljonu uz to, ka viņi nepaspēs.” Skrienam. Tajā mirklī, kad vīri ar milzīgajiem ratiem ir ātrāki par mani, saprotu, ka šī viņiem nav pirmā reize. Man jāturpina būt nepieklājīgam un jāgrūsta cilvēki neatvainojoties (pirms iešanas gulēt es tagad esmu katram klusu klusu atvainojies). Paspējam līdz vilcienam, kur mūsu biļeti samaina pret tādu kā kartiņu ar numuru. Šoferis ieved mūs iekšā un parāda mūsu guļamvietas. Man ir 16. aile, vidus gulta. Lēdijai ir 17. aile, vidus gulta. Starp mums ir siena. Priekā.

Esam vienīgie baltie visā vilcienā un tas ir manāms. Ātri ielienu savā gultā un nākošās 4 stundas vienkārši neskaitās.

Tikai četras. Ķīnieši nav no tām klusākajām tautām. Esmu ievērojis savādu lietu. Tā kā viņi ir tik daudz, bet vietas ir tik maz, ja neesi kādu pleķīti aizņēmis, tas nav tavējais. Tur var kaut ko nolikt, tur var atspiesties un ja guli pirmajā stāva, tad tur var arī sēdēt. Bet tas viss kaut kādā brīnumainā kārtā nav traucējoši, jo ja nu gadījumā tev kāja nogurst un gribi pagriezties citādāk, tad ir divi varianti. Ja tur sēž cilvēks, viņš ne mirkli nepiedomājot pārsēdīsies citur nemaz nezaudējot acu kontaktu ar sarunbiedru. Ja tur stāvēs mantas, vari mierīgi tās palikt kaut kur tālāk, pat nemeklējot īpašnieku, lai vari ar acīm atvainoties. Tas ir skudrupūzinis un visas skudras to zina. Ja tu kaut kur augšā liksi somu, rēķinies, ka tā var vienkārši no rokām pazust. Vienkārši kāds, kurš būs augšējā gultā to uzliks tavā vietā un pat nepaskatīsies uz tevi. Dažreiz šķiet, ka viņi visi ir viens organisms. Izņemot tiesībsargus. Cik cilvēki ir draudzīgi un vienoti, tik policisti šķiet distancēti un auksti. Viņi izgāja cauri visiem vagoniem, skatoties, vai somas ir uzliktas kārtīgi. Ja tā savelkam kopā ar to salīdzinājumu par vienoto organismu, viņi ir kā... Kā organisma policisti, nezinu, rakstu šo četros naktī. Piesēžu uz viena no zilajiem krēsliem un mēģinu saprast, kas notiek un kur es esmu. Ar mani sāk runāt viens no apakšējās gultas. Es nesaprotu neviena vārda, bet neizskatās, ka viņu tas traucētu. No augstāka stāva nolien viens jaunāks džeks, paprasa, vai angliski. Angliski. Tā nu viņš uzdod man pārtulkotus jautājumus. Es viņam atbildu angliski. Viņš izsmejas un sēž tālāk, nenododot tulkojumu pirmajam prasītājam. Tā atbildu uz vairākiem jautājumiem. Nevienu viņš nepārtulko atpakaļ prasītājam. Sarunas beigās tieku informēts, ka pirmais cilvēks domāja, ka ja es braucu uz Ķīnu, valoda tomēr kaut nedaudz bija jāmāk. Izskaidroju, ka mācīšos, tulks atkal izsmejas un aiziet uzpīpēt. Pēc tam vēlāk vakarā gan parunājam tā vairāk par visu ko ar vel vienu no manas „kajītes”. Saruna bija tīri interesanta. Smējāmies par visu ko. Man teica, ka šī esot diezgan maza pilsēta. Viņi smējās un secināja, ka priekš manis šī laikam skaitoties liela pilsēta. Ne gluži... Šīs ir divas manas valstis.

Brauciens vispār bija tīri mokošs, jo bija garlaicīgi un pagulēt nevarēja. Ieradās „vilciena mamma”, pārbaudīja, vai visiem kurpes pareizi noliktas zem gultām un teica, lai visi iet gulēt, gaisma tika izslēgta. Tā kā Ķīnieši ir tik saspiesti, ka viņiem nav privātās telpas, viņi ir pamanījušies aizmirst, ka viņi neatrodas vieni. Tas... Tas ir diezgan šausmīgi. Nakts vidū idiotam tieši zem manas gultas piezvana telefons. Skaļi. Viņš atbild vēl skaļāk. Kā ekvivalents varētu būt tas ierastais idiots autobusa aizmugurē, kuram sāk skanēt Čornij Bumer melodija un kurš bļauj pa visu autobusu savā urālu valodā, kā kādam jāiedod pa galvu. Tā nu es guļu un klausos viņa bļaustīšanos. Viena sieviete sāk viņu rāt. Domāju, ka nu beidzot. Izrādās, tā sieviete gribēja, lai arī viņai iedod parunāt. Bļāva viņš, bļāva tante, bļāva mēness debesīs, tā tik es ar pirkstiem ausīs raudāju. Vagona otrā galā nevarēja iemidzināt vienu meitenīti, bet tas netraucēja, jo viņas balss kaut arī ķīniski spiedzīga, bet tomēr reizē maiga. Guļu un pat izbaudu pārmaiņu, līdz idiņam no pirmā stāva laikam sāka traucēt un viņš pa visu vagonu uz viņu sabļāva. Visu nakti neguļu, skatos ārā pa logu. Ik pēc brīža vilciens apstājas, pataurē un brauc tālāk. Pienāca rīts un apēdām abus Moon Cake. Es jūtu izteiktu nepieciešamību pēc gaļas. Skatos, ka vēl 2 stundas jābrauc, visi jau pamodušies. Atklājās, ka man pulkstenis ir nepareizs. Atklājas, ka vilciens kavējas. Jābrauc ir 4 stundas. Kaut arī mokoši, bet mūsu 18 stundu brauciens beidzās. Nekā nevarējām zināt, vai tā tiešām arī ir gala pietura, vai nē, jo vilciens mīlēja ilgi un dikti citās pieturās gaidīt. Vadījos tikai pēc tā, ka ārā kāpa visi visi. Prasīt nevienam nav vērts un mani draugi jau bija izkāpuši. Tā nu arī rāpāmies ārā un cerējām uz labāko. Bijām ieradušies tieši uz lietus sezonu. Gāza, kā ar spaiņiem. Neviens vairs neskatījās virsū, jo visi izmirkuši spraucās uz priekšu. Tikām ārā no stacijas un mūs diezgan ātri savāca viena jauna meitene un uzvalkā tērpies cienījama vecuma vīrs. Meitene, kurai vārds, ja nemaldos, bija Nikol māk angļu valodu. Nevis māk runāt angliski, bet māk angļu valodu. Vienmēr man viss jāpārprasa divreiz. Tiek meklēts taksometrs. Kaut arī mums virs galvas tiek turēti lietussargi, esmu sen jau izmircis. Nevaru pateikt džentlmenim „da nu nav vērts”, jo nemāku. Labu laiku meklē taksi, līdz ieved mūs kaut kādā ēstuvē nosēsties. Prasa, vai gribam ēst. Tā kā uz to brīdi gribu tikai mājās, atsaku un Nikol sejā ir nedaudz neapmierinātība. Pats sāku justies kā pēdējais idiots un nosolos vēlāk, kad viss būs kārtībā, iet un ēst visu laiku. Nedaudz parunājam, pirmdien uz darbu nav jāiet. (Tajā mirklī bija sestdiena), jo viņiem ir svētki. Viņi aizvedīs mūs uz dzīvokli un tad otrdien no rīta savāks. Ierodas mašīna un mēs pa pusei braucot, pa pusei peldot pa pārplūdušajām ielām dodamies uz dzīvokli.

 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: