Ir pirmdiena un viņu svētki. Rudens svētki un mēness skatīšanās svētki. Es palieku mājās, kamēr lēdija aizies pati uz banku. Vienkārši ir kaut kāda slikta priekšnojauta un jūtu, ka vairāk sliktas ziņas īsti negribu. Pēc laika viņa ir atpakaļ un tur, kur ir liels uzraksts „Bank of China” bankas nemaz nav. Tātad... Nav naudas, bet ir bankā. Kur ir banka, nezinām un tāpat iet meklēt bail ─ja apmaldamies, pazūdam vispār. Lai noskaidrotu, kur ir banka, vajag internetu.Lai tiktu uz interneta kafejnīcu, vajag naudu.

Guļam. Ūdens šķiet bez smaržas un garšas, bet tomēr dzeram pa maziem malkiem un neuzticamies tam. Agri no rīta dzirdam troksni ─ abi ūdens bačoki sāk pildīties. Laikam ūdeni iedod no rīta un ar to tev jādzīvo. Ātri pielaižam bļodas pilnas ar ūdeni un skatāmies, ka tas arī ir viss, ko no dušpodistabas dabūt ─ visu laiku tek pods, tā kā šis ūdens ilgi tur nebūs. Tas iztek, boileris sauss. Pārbaudu „virtuves” ūdeni un tas garšo pēc puvuša koka. Nekas, ar puskrūzi dienā gan jau nekas nenotiks. Pa dienu spēlēju uz datora civilizāciju, līdz vienā mirklī pazūd elektrība.

Elektrība nebija pazudusi uz ilgu laiku, bet man tomēr vajadzēja sākt jaunu rindkopu. Tas, kā iepriekšējā rindkopā viss dramatiski beidzās vienkārši norāda uz to, kā es tajā mirklī jutos. Es jau tad nezināju, ka drīz elektrība būs atpakaļ un es kādas divas stundas rakstīšu šos visus iekavētos ierakstus. Tagad sēžu, ir pieci naktī, 8:30 viņi mūs savāks un aizvedīs uz skolu, kur mēs parakstīsim visus dokumentus un tiksim uz jauno dzīvokli. Man nav ne mazākās nojautas, kas tur būs, bet nu gan jau ka labāk, kā šeit. Vel ir divas maizes šķēles un divi cīsiņi ledusskapī, bet kaut kā visu dienu negribas ēst. Sajūta, ka organisms ir vienkārši paziņojis, ka viņš te neko neēdīs, bet gan gaidīs jauno dzīvokli un citādi nekā nenotiks. Man jau nav žēl, nevarētu teikt, ka baisi kārotos to „chicken ham” cīsiņu.

Vēlētos tikai vēl visiem pateikt, ka iet gan traki. Un ka visu laiku ir kā pa kalniem, uz augšu un tad uz leju. Un jā, es nezinu īsti, kas notiks rīt, kas būs izmainīts tajos dokumentos un kāds būs nākošais dzīvoklis. Es tiešām neesmu šodien ēdis un jā, ūdens garšo pēc koka. Un tā tam arī ir jābūt. Un tā ir jānotiek ceļojumam pāri visai pasaulei uz Velnsviņzinkurieni, Traksvarpalikt provinci.

Virtuve. Zem izlietnes nekā nav, tikai noteka zemē. Virs bļodas ir diezgan moderns tvaiku nosūcējs. Nevienas durvis nekam nevar atvērt.

Duša. Tualete. Vai nav vienalga, tāpat nekas nedarbojās.

Kad nebija elektrības, klaiņoju pa dzīvokli un aiz gara laika sāku šitam spaidīt pogas. Viņš ieslēdzās un sāka pūst man virsū aukstu gaisu. Izrādās, ka tieši tad bija elektrība parādījusies. Es tomēr vēl tagad uzskatu, ka tā lellīte pievelk cilvēkus un tad tas aparāts tos aprij, iegūstot viņu spēku.

Katru rītu tieši zem mana loga notiek ēdināšana. Šie galdi, kaut arī te izskatās maz, ir visas ielas garumā. Pie katrām durvīm ir cita ēdināšanas iestāde un citi galdi. Tie divi trauki labajā malā ir netīro trauku mazgāšanas un skalošanas bļodas.