Beidzot pēc visas ilgās gaidīšanas Krievijā, mūsu lidmašīna bija klāt un rāpāmies iekšā. Lidoju ar kompāniju Aeroflot, kuru logo izskatās šāds: 

Tas ir spārnots sirpis ar āmuru. Ja kādam ir vel jautājumi, kādā valodā runā viss apkalpojošais personāls un kuras valsts filma gāja pa televizoru, viņš pārāk maz zina par maģiskiem darbarīkiem. Šoreiz izcīnīju vietu pie loga. Kad bijām jau otro reizi vienā dienā izsmējušies par drošības instrukciju, atradām arī jaunu lapiņu ─ ēdienkarte: 

 Ar lielu prieku secinājām, ka biļetes cenā ir iekļautas 2 ēdienreizes. Pēc brīža sāka kursēt ratiņi un cilvēkiem tika piedāvāts dzeramais un austiņas, ar kurām klausīties filmu. Tā bija veca krievu filma, ja nemaldos, „Blondīne”. Tā nu es sēžu ar sarkanvīnu un skatos televizoru, kurā viena sieviete velk piedzērušos vīrieti ārā no sīpolu kaudzes, kamēr otra pusē varēju redzēt visus Krievijas mākoņus. Es īsti nevarēju izlemt, šis ir izsmalcināts mirklis vai nē, bet nolēmu, ka izsmalcinātība slēpjas tieši šajā papīra glāzītē gandrīz melnbaltajā filmā. Tad pienāca ēšanas laiks (visi, kas mani pazīst, jau nojauš, ka ēšana būs svarīga manu ierakstu daļa.) Biju izvēlējies zivi ar rīsiem, tā nu arī dabūju 3 trauciņus. Vienā bija zivs ar rīsiem (pārsteigums!) un tas bija ļoti karsts, tad bija trauciņš ar persiku kūciņu un salātu lapas ar citrona šķēlīti, vienu lielu garneli un.. ... .. apdūmotu laša fileju. (kā arī klucītis baltmaizes, trešdaļšķēlīte saldskābmaizes, sviesta paciņa, majonēze, sāls, pipari... laikam tas arī viss.) Salātus atstāju pašus pēdējos. Pa to laiku jau mākoņi bija izklīduši un es sapratu, ka tomēr esmu nu pavisam izsmalcināts. Sēdēju pie loga, skatījos uz Krievijas plašajiem laukiem un upēm, dzēru vīnu un ēdu lasi, kamēr filmā viens vīrs skaļi bļaudams kāzās izģērbās un meta visiem ar savam drēbēm. Kas bija noticis, nezinu, bet tas arī nebija svarīgi. Ņemot vērā mana galamērķa pornogrāfijas noteikumus (īsumā:nav. Nē, nebūs arī. Nekad nekad, beidz prasīt.) arī vīrietis bez biksēm ir sava veida augstas klases protests. 

Iemanījos runāt ar apkalpojošo personālu krieviski. Kā jau parasti, viss uzreiz noritēja ērtāk un labāk. Tie, kuri vēlējās, varēja izpildīt anketu par ēdināšanas kvalitāti. Kad pieteicos, man piešķīra vēl vīnu. Nākamās dažas stundas bija diezgan tukšas, bet tad nāca riebīgā daļa. Lidmašīnā tika izdotas lapiņas, kuras obligāti esot jāaizpilda. Citādi netikšot Ķīnā. Tās tiek iedotas divas stundas pirms nosēšanās un netiek pat novelēta veiksme pildīšanā. Lapiņās bija uzdoti tādi jautājumi, uz kuriem man gluži vienkārši nebija atbildes. Kā piemēram atgriešanās datums un reisa numurs, apmešanās adrese un tamlīdzīgi. Abi bijām pilnīgi satriekti. Apmešanās vieta jau tika prasīta vīzā un tur ari tas garais penteris bija ierakstīts. Nevienam neienāca prātā, ka viņi pielavīsies no muguras un paprasīs otrreiz. Otrajā maltītē paņēmu tomātu sulu un kaut ko tur vēl... Garīgais bija pavisam uz zemes. Abi pat atstājām savas ananāsu kūciņas. Izpildījām tās riebīgās dzeltenās lapiņas pēc labākās sirdsapziņas un klusu lūrējām ārā pa logu. Krievija dega. Ik pēc brīža varēja redzēt zemē lielus uguns riņķus, bet nekas nespēja uzlabot garastāvokli. Bija jau nakts tumsa un tā arī klusu mirgojot šķērsojām Mongoliju, līdz pēdējo brauciena stundu tikai bijām Ķīnā. 

Es nu zinu, kāpēc nedrīkst izmantot telefonus lidmašīnās. Biļetes cenā tiek iekļauts, ka tikai tie, kuri ir samaksājuši, redzēs šos fantastiskos kadrus. Mierinājuma balva: 

Lēnām (uz apmēram 600 km/h) ielidojām Pekinā. Lidojām, līdz pilsēta bija visapkārt. MILZĪGA un spīdoša, līdz horizontam. Visas malas mirgoja un ceļi, izgaismoti zeltīti un zilzaļi vijās cauri šim milzīgajam gaismu salikumam un uz tiem atradās cilvēki. Daudz, daudz, daudz cilvēki. Tas ir pārsteidzoši, cik ilgi mēs lidojam uz lidostu ar 300 km/h divu kilometru augstumā, redzot tikai un vienīgi pilsētu. Bet visu laiku roku dedzina mazā, dzeltenā lapiņa. Ja nu tas ir viss, kas būs redzams no Ķīnas, pirms tiekam pagriezti uz riņķi. Kad nolaidāmies, visi aplaudēja un tad sākās lidmašīnas brauciens uz stāvvietu. Ar kājām to nu noteikti nenoiet. Dažās vietās braucam pāri tādam kā tiltam, zem kura brauca mašīnas. Satiksmes noteikumu klusais punkts „vienmēr dod ceļu Boing.”. 

Izkāpām un klusējot devāmies uz izeju. Pa ceļam bija tāds placītis, viss apvilkts ar aizkariņiem, pie kura rakstīts „medicīnas pārbaudes.”. Neiedrošināja. Pienāca mana kārta pie pases pārbaudes, iedevu savu dzelteno lapiņu. ... Dabūju zīmogu, gāju tālāk. (Saprotu, ka kulminācijas punkts tāds patukšs, bet man gan tas ļoti patika.) Aizgājām gaidīt somas. Gaidījām. Aizgājām pie pareizās lentes un sagaidījām arī. Tad aizgāju atpakaļ pie pirmās lentes un pateicu visiem, lai iet pie pareizās. Kad gājām ārā, stāvēja daudzi cilvēki ar lapiņām, uz kurām bija vārdi un uzvārdi. Šis bija nākošais patiesības mirklis ─ vai vispār mūs kāds sagaidīs un vai vispār tas viss ir bijis nopietni, jo man nebija daudz pierādījumu par pretējo. Izgājām līdz galam un viss. Neviena lapiņa priekš mums. Es vairs neskaitu, cik man nu ir sirmu matu. Nedaudz pastaigājām uz riņķi. Zālē paliek ar vien mazāk cilvēku, līdz ieraugam ─ nāk viens ar mūsu lapiņu. Ar lielu atvieglojumu (gandrīz uzrakstīju „atvieglojoties”, bet nebūtu ari daudz nepareizi) gājām klāt un sāku stāstīt, ka tie esam mēs un ko tik ne. Viņš klusējot apgriezās un gāja prom. Tā kā mani šādi sagaida parasti, pārsteigts nebiju, bet šoreiz izlēmu sekot. Gājām cauri visai lidostai, pie ārdurvīm viņš atņēma lēdijai somu. Sapratu, ka te bija tas triks ─ tā viņi uzaicina eiropiešus, lai beigās vienkārši tiktu klāt pie somas ar zeķītēm un acu tušām. Turpināju sekot, līdz nonācām pie mašīnas, salikām iekša somas un sākām braukt. Mašīna vēl klusāka par šoferi. Braucam divos naktī cauri Pekinai, nepārmijot ne viena vārda un īsti nezinot, kas notiek un kur tiekam vesti. Man iestājies tāds apbrīnojams un gandrīz vai nepieklājīgs miers. Es vienkārši braucu. Vienalga kur. Pēc stundas (vai ilgāk), viņš piebrauc ceļa malā un rāda ne─īpaši─universālo ēšanas žestu. Tiek rādīta pārliekšanās pāri bļodiņai un nūdeļu ķeksēšana mutē ar irbuļiem. Saku, ka nevaru, jo pagaidām man vēl ir tikai euro. Viņš parāda žestu vēlreiz, es pakratu galvu. Viņš izņem telefonu, piezvana un pēc īsas parunāšanas iedod man runāt ar mūsu kontaktpersonu. Kā mani informēja, mūsu šoferim neesot lieliska angļu valoda. Viņam nebija lieliska angļu valoda tik pat cik man nav lieliska zelta medaļa vieglatlētikā. Saku, ka ēst īsti nevēlos, ka labāk gribētu tikt viesnīcā. Viņš ir nedaudz neapmierināts, bet nekas, braucam tālāk. Braukšanas kultūra ir apbrīnojama. Mums vajag tikt no punkta A uz punktu B, piestājot un izlasot zīmi punktā U. Viss pārējais ir mazsvarīgs. Atrada viesnīciņu šeit:

Cik maksāja, nezinu, bet viņi dikti izstrīdējās, līdz ieskanēja mūsu pases, iedeva mazus vienreizlietojamo higiēnas preču komplektiņus un numuriņa karti. Numuriņš izskatījās lieliski: 

Kārtīgi izdušojos, nozagu nedaudz internetu lai šo to nokārtotu, paskatījos televizoru un gāju gulēt. Mūsu vilciens nākošajā dienā iziet piecos. Pirms tam mūs savāks un aizvedīs. Gulēt varam tik ilgi, cik vēlamies.