Nav sanācis kādu laiku neko uzrakstīt, jo bardaks. Tas arī ir mans attaisnojums: bardaks.Apbrīnoju ķīniešu spēju izveidot bardaku no pilnīgi nekā un tā arī īsti neko nepanākt un nemainīt. Varbūt tas saistīts ar to, ka nesen Ķīnvaldība izdeva jaunus noteikumus televīzijas kanāliem, ka tiem jāierobežo ir tukšās izklaides programmas kā "Takeši pils" stila raidījumi un jāveicina morāli un kulturāli izglītojoši raidījumi. Tas izskaidrotu, ka viņiem vairs nav ko darīt brīvajā laikā, tā kā jāpanervozē, jāizzvanās uz visam malām un jāizliekas, ka kaut kas šausmīgi svarīgi notiek.

Tad nu tā, vēlējos uzrakstīt par skolu kā tādu.  Pati pirmā bilde nav ar manu skolu, bet citu skolu šajā pilsētā. Savu skolu vēl neesmu nofotografējis, jo parasti ienesos pāris minūtes pirms stundas sākuma. Nav svarīgi, cikos es ceļos vai izeju no mājas - tas man tā nolemts.


Šī ir tā skola, kurā es nemācu.

Pa tumbām katru dienu noteiktajos laikos skan mūzika. Parasti skan dziesmas, kurās visi tiek informēti par Ķīnas varenību un skaistumu. Viena dziesma man tīri labi patīk un varētu kaut kā mēģināt atrast netā, lai var parādīt. Katru pirmdienu notiek kaut kāda veida pasākums ap karogu. Neesmu to pats redzējis, bet tikai dzirdējis par tāda pasākuma esamību. Vienreiz, klasē mācot, es redzēju, ka karogu ņem nost. Paprasīju savam pusslodzes asistentam/kontaktam, kāpēc ņem nost karogu un dabūju lieliskāko atbildi: "Nezinu un nav mana darīšana" (I do not knw and it is not my business.) Viss skaidrs, laižam tālāk.

Tā kā visā pilsētā nereti pazūd elektrība (dažreiz vairākas dienas pēc kārtas) uz vairākām stundām, tas skar arī skolu. Tāpēc es nevaru sagatavot īsti nekādas datora prezentācijas un tamlīdzīgi, ja nu tieši tad nav elektrības. Vai arī datoram nestrādā monitors. Vai arī nav projektora. Vai arī pelei nav bumbiņas un tu stāvi klases priekšā kā muļķis iebāzis pirkstu peles apakšā un tēlo bumbiņu. Tāpēc sākumā dažreiz lekcijas sanāca tīri pasausas, jo nebiju ar to rēķinājies un sagatavojis tieši uz datora. Protams, ka mana asistente visu laiku teica, ka viss būs kārtībā. Viņa vienmēr saka, ka viss kārtībā, tikai lai pašai nekas nebūtu jādara.


"Redzi, viņi ir sajūsmā! Viss kārtībā, viņi ir pieraduši skatīties filmas bez bildes un skaņas. Vai es varu iet mājās?"

Tā nu dažreiz ir, ka skolēni stundās guļ. Parasti jau gulēšanai tiek izmantoti starpbrīži, bet gandrīz katrā stundā kāds arī ir sagruvis uz galda. Kamēr mums tā varētu likties pēdējā izlaidība, es tomēr izmantošu vārdu "sagruvis", ņemot vērā to, ka slinki viņi nav. Tad nu tā.....

Ķīnā skola sākās sešos no rīta. Labrīt visiem! Tad tā turpinās līdz 12:00, kad ir divas ar pusi stundas ilgs pusdienlaiks. Pēc tam skolēniem ir stundas līdz desmitiem vakarā. No sešiem rītā līdz desmitiem vakarā. Ja tikai padosi brīvu laiku stundā, viņi vai nu gulēs vai pildīs mājasdarbus. Kā viņi paspēj uz skolu? Elementāri, Vatsõna, viņi tur dzīvo.


Šī ir kopmītne, atrodas blakus skolai. Arvien mazāk un mazāk gribas sūdzēties par savām "daudzajām" stundām vidusskolā.

Tā viņi arī dzīvo. Kā sapratu, vienā istabiņā dzīvo no 8 līdz 10 cilvēkiem. Es gan nezinu, cik tā istaba ir liela, bet spriežot pēc visa pagaidām piedzīvotā, es esmu gatavs derēt, ka futbolu tur spēlēt nevar. Varbūt galda tenisu. Tas daudz ko izskaidrotu vispār... Skolas teritoriju skolēni atstāt var tikai sestdienā pēc stundām (Jā, sestdienās ir stundas, a kas?). Jāatgriežas ir svētdienā pulksten četros.

Man skolēni ir prasījuši, lai pastāstu, kā notiek izglītība Latvijā, bet godīgi sakot, man nepietiek sirds lai kaut ko tādu stāstītu.  No sešiem rītā līdz desmitiem vakarā, sešas dienas nedēļā. Jāizpilda mājasdarbi un katru mēnesi notiek eksāmeni. (Tāpēc arī tagad vēl guļu gultā un slaistos - man tur nav jābūt.)

Skolā uz tāfelēm ir uzraksti un es palūdzu, lai man patulko. Viens, kuru man tulkoja stāstīja par to, lai skolēni neatstātu citus skolēnus vienus. Ja skolēns ir atstāts viens, tas nav labi. Pie citas tāfeles bija uzzīmēta pasaule, ko viens ļauneklis dūra ar dakšu. Es nezinu, kas tur bija rakstīts, atpazinu tikai vienu simbolu. Tas nozīmē "zeme".


Jā nu nenoliedzami man "zeme" arī bija pirmā doma.

Es gan nekur nevaru atrast patiesi apliecinājumu tam, ka šis nozīmē "zeme", bet ņemot vērā, ka viņiem ir ne tikai tūkstošiem hieroglifu, bet arī neskaitāmi fonti, pārāk par to neesmu pārsteigts.

Pusdienlaiks! Tas ir vienīgais laiks, kad skolēni stundas beigās sāk nervozēt un skatīties uz durvīm. Kad skolotājs viņus palaiž vaļā, visi sadrūzmējas ēstuvē.


"Tu mani neatceries? Mēs skolā pie viena pusdiengalda sēdējām!"

Tad visi dodas pie saviem plauktiņiem un ņem savas bļodiņas un dodas pie letes. Tie, kuri grib būt izmanīgāki jau no stundas skrien ārā ar savām bļodām un karotēm, lai nebūtu jāgaida rindā. Pēc tam bļodiņas tiek nomazgātas pie lielas, garas izlietnes un kārtīgi saliktas atpakaļ.

Tāda nu ir tā viena diena mazā ķīnietēna dzīvē.