Gadi tāpat kā mums. 9 nosēdi pamatskolā, kas obligāta un tad 3 lauzies pa vidusskolu. Pēc tam augstskola, ja sanāk.

Aizmigušie skolēni mani. Fotografēju starpbrīdī. Stundas laikā parasti mēģinu viņus modināt. Ja kāds pamostas un aiziet atpakaļ gulēt, vai nu sanāk ar krītu iemest, vai uzlieku burtnīcu viņam uz galvas. Vispār klases man jautras parasti :)

Īsti nezinu, kā tur ar to konkurenci ir, bet pilnīgi iespējams. Bet nu ja runa par Pekinas universitāti kā tādu - noteikti. Tā ir prestižākā no visām. Nu ja tur tiek, tad vecākiem un nākotnes bērniem lepnums pa piecām paaudzēm.
Es jau laikam stāstīju, kā notiek te - sākumā atnāc un noliec eksāmenu. Pēc tiem rezultātiem tevi ieliek vai nu sliņķos (pirmais stāvs), normālajos (otrais) vai intelektuāļos (3.) Un pēc tam nekādas staigāšanas, kur esi ielikts, tur arī paliec. Lūk, noliec vienu eksāmenu draņķīgi un tev visa dzīve tiek pārrakstīta.

Nezinu kā citās jomās, bet man liekas, ka matemātikā viens mans 10 klases audzēknis var sadot pa kosīnusu LU audzēkņiem ka nemetās. Es nesaprotu NEKO no tiem uzdevumiem, kurus viņi manu stundu laikā pilda. Un tāpat arī viņi mācās elektroniku un tā kārtīgi. Ieej klasē un tur uz tāfeles tādi tranzistori un kas tik ne sazīmēti... Dažreiz pat kauns pašam paliek, ko es tur esmu aizbraucis mācīt. Katram uz sola zinātniskie kalkulatori un tas tā normāli liekas.