Man jau kādu laiku palīdz viens no skolēniem. Viņš, lai uzlabotu savu angļu valodu, dažreiz ierodas manās stundās un tulko asistentes vietā.Viņam izdodas tīri labi, vienīgi pēc katras reizes viņš dikti pārdzīvo, ja kaut kas nav izdevies, aktīvi ber sev pelnus uz galvas un saka, ka nākošreiz būs labāk. Nezinu gan, kā viņš zina, par ko es nākošreiz runāšu, lai varētu sagatavoties un būt labāks (ja es pats nezinu, par ko runāšu...) Pēc stundām taisījos doties mājās un lēnām abi gājām līdz skolas vārtiem. Tikai līdz vārtiem, jo skolēni skolas teritoriju atstāt nevar. Dzīvo arī blakus skolai. Bet par to citreiz. Gājām un runājam un tad viņš man atgādināja, ka ceturtdien stundas ir tikai līdz divpadsmitiem, jo tad notiks sporta pasākumi. Teicu, ka man tas neko īsti nemaina, jo man tāpat ceturtdienās vairāk stundu nav. Tad sākās interesantāka saruna. Viņš man ieteica ierasties uz sporta dienu paskatīties. Teicu, ka īsti kaut kā nevelk, bet viņš uzsvēra, ka tomēr vajadzētu "vilkt". Teica, ka man būtu vairāk jātusē kopā ar pārējiem skolotājiem. Ne tāpēc, ka citi skolotāji būtu apvainojušies, bet tāpēc, lai es "nodibinātu kontaktus". Tālāk gāju jau diezgan domīgs. Redzot manu sejas izteiksmi, viņš mēģināja skaidrot: "Kad es divus gadus strādāju (tā arī ir, viņš ir 20 gadu vecumā atsācis mācības) fabrikā, es dibināju kontaktus. Diezgan ātri tiku paaugstināts amatā. Kontaktus nodibināt vajag." Jau domīgāk kasot zodu atteicu, ka ko es tur darīšu - stāvēšu un klanīšos, kamēr viņi ar mani runās ķīniski? Tad viņš peiteicās palīdzēt un arī patulkot, ja vajag. Neko nemēģināja man uzspiest, bet gan izmantoja angļu frāzi "I highly recommend you to..." Ja man tādu frāzi teiktu itālis, es uzreiz atvainotos par visu, ko es esmu vai neesmu izdarījis. Bet nu tā ir, ļoti man rekomendē tur būt un aktīvi dibināt kādu kontaktu. Uz mirkli palika nedaudz jokaini. Sapratu, ka neesmu viņam ne draugs, pat ne paziņa, bet gan kontakts. Neesmu ne mazākā mērā apvainojies vai sašutis, es vienkārši vēl nebiju iepazinies ar šīs spēles noteikumiem. Tad nu es tā sāku domāt par to sporta dienu...

1) Es neesmu atbraucis uz Ķīnu lai sēdētu visu laiku mājās. Apskatīties uz sporta dienu varētu kaut vai tikai tāpēc, ka man tur (cerams) nekas nebūs jādara un man solīja rādīt tautas bumbu un breikdance.
2) Varbūt, ja iepazīšos ar kādu tuvāk, mani arī kaut kur citur uzaicinās un jo vairāk mani kaut kur aicinās, jo vairāk es redzēšu.
3) Saprotu, ka esmu te skolotājs un uz nekādām karjeras kāpnēm un paaugstinājumiem darbā nemaz neskatos. Kur nu vēl labāku darbu kā tagad? Pats māci, nevis sēdi pie riebīga bosa (Jā, es biju pie riebīga bosa. Varbūt kādreiz arī uzrakstīšu pavisam nesaistītu pasaciņu "Blondi nezvēri un to pāruzpūstā pašapziņa.") un tad mēģini tam bosam visādi pielīst, lai tiktu augstāk. Tas nu mani pavisam nevilina.
4) Tā šeit tas vienkārši notiek. Lai arī Latvijā tāpat viss notika pa draugam un darbu dabūt bez paziņām ir gandrīz vai neiespējami, šeit tas pat netiek īsti slēpts. Šeit visur strādā radi un paziņas un nav pat tā, ka censtos to slēpt.
5) Nu es zinu spēles noteikumus. Es nemeklēšu draudzību vai radniecīgu dvēseli, bet kontaktu. Cilvēku, kurš mani apskatīs, atzīs par labu esam (kā arī visiem te liekas, ka man ir apmēram 30 gadi) un varbūt vēlāk arī kaut ko piedāvās. Ne jau uzreiz darbu, bet es būtu patiesi priecīgs kaut vai tikai par ekskursiju. Ir jau savādi par to visu tā domāt, bet kā jau saka, ja esi Romā, dari kā romietis. (Vai arī kā sapulcē kaudzi ar barbariem, izlaupi visu un smiedamies aizmūc.)

Lai nu kā, apsveru visus par un pret un ko tur lai saka... Ejam rīt iedibināt pa kontaktam.