| |
[Jun. 25th, 2018|02:25 pm] |
| [ | mood |
| | Nevar tā, ka tagad ir piektdienas vakars? | ] |
| [ | music |
| | Asking Alexandria / We'll Be OK | ] |
Toreiz novembrī es biju pārliecināts, ka aizvadīju sava mūža dīvaināko dienu.
Aha, kā tad. Es vienkārši nebiju līdz galam novērtējis Rollija normālības potenciālu. Nogurusi no neskaitāmo kāzu fotkāšanas – jo no mākslām izdzīvot mūsdienās īsti nevar, kaut kas ir jāpiecieš, lai tiktu pie kronām – Rollijs nolēma uzrīkot kāzu foto parodiju un, cik vien iespējams, izņirgāties par šo žanru. Sagaidīja, kad Prāgās uzzīmēsies K-x un... nu jā, man kaut kā grūti vārdos aprakstīt to, kas tur tika darīts, jo īpaši tāpēc, ka es biju reversa govs un neko no notiekošā neredzēju, varu tikai teikt, ka brīžiem no smiekliem iestājās mērena līmeņa histērija, nu un kaut kad jau tās bildes tiks attīstītas un publiskotas, un tad mums tiešām nāksies pasūtīt matching t-shirts ar uzrakstu 'not a couple!', jo pieļauju, ka visiem radīsies jautājumi. Neko darīt; ja tavā dzīvē ir uzradies jebanutijs fotogrāfs – ar šādām-tādām neērtībām nākas sadzīvot, tas ir neizbēgami.
Bet es gribu pastāstīt par citu ahtungu, es vispār joprojām nesaprotu, kā tas ir iespējams, vei, orgkomiteja sēž upes krastā, malko sidru, skatās pīli, kam riebjas stāvēt uz kreisās kājas, gaida vilcienu. Un varētu laiski aizpīpēt, bet izrādās, ka šķiltavām ir izlūzis kramiņš, un tur nav uz ko cerēt, pie uguns tikt ir neiespējami. Laiks ir pretīgs, upmala ir tukša, nekur neviena cilvēka, nekā, nu jūs saprotat, ja?, tā situācija, kad atliek tikai noskumt un samierināties. Un tad piepeši pamanu, ka pāri tiltam soļo kaut kāds vientuļš čuvaks, pīpē, uhti!, es nopriecājos, aizeju pajautāt, vai nevaru aizņemties uguni. Čuvaks saka – protams, paga!, parakājas kabatās, izvelk no turienes veselu sauju ar šķiltavām, atdod vienas man. Nav-par-ko!, saka, un aiziet tālāk kaut kur randomā Černošices virzienā. The fuck was that!? |
|
|
