|
Apr. 21st, 2019|06:51 pm |
Dienās izdevās uzrīkot drāmu, traģēdiju un ciešanas ar pāris vārdu palīdzību.
Nē nu kā, ballītes orgkomiteja atgriežas no omulīgas pastaigas no Dobřichovices līdz Berounai, sēž vilcienā, visi nananā kaut ko gvelž huiņu, man aiz muguras apsēžas kaut kāds randoms čuvaks, atskan pazīstamā bundžas atvēršanas skaņa, čuvaks malko savu pivci un kaut ko pats ar sevi sarunājas. Pēc mirklīša viņa sirdī ielīst svētku noskaņa, viņš pagriežas, pastiepj starp beņķiem savu Gambrinusu un viss tāds priecīgi piedāvā sadzert, jo lieldienas taču.
Orgkomiteja šo dāsno piedāvājumu, protams, pieklājīgi noraida. Paldies, bet nē, šoreiz nē.
Čuvaks pagriežas atpakaļ. Noskumst. Nopūšas. Un samērā skaļi pie sevis secina, ka "Nu ja, atkal jau visu salaidu pakaļā. Kā jau parasti. Visu sabojāju. Bet nu jā, ārzemnieki taču." Nopūšas vēlreiz. "Nekas, dzīve turpinās!", viņš mazliet optimistiskāk piebilst.
Toties vakar novēroju, kā kāds čuvaks ēda ribas. Labajā rokā dakša, kreisajā – riba. |
|