pirmo dienas pusi nosēdināju viņus pie ekrāna un kartupeļu salmiņiem, otrajā - uzvārīju katlu ar makaroniem.

neticami, bet Simons izrādījās labs ceļotājs, kam lidmašīnā patīk un pietiek pacietības. kam ir prieks mainīt dzīvokļus (t.sk. zaņķus) un kurš ēd ar labu apetīti visu, ko dod.
viņam ir tikai 1 trūkums - viņš ir jānes un tieši man.
vakar zoodārzā nolīgām bērnu vedamo ori, bet viņš tai gāja ar līkumu.

refrešoju kontu, cepu rakveres cīsiņus, saldajā uz pusēm viens Danone. un mēginu saprast, kā man ar viņiem tikt uz Lno, lnb un latio.

E (saudzīgi turot rokās robotiņu): robotiņš ir pieaugušais. pieaugušie nekad nav dusmīgi, nekad nav priecīgi, nekad nav grampīgi.

pēc foto muzeja noliku maziņo pagulēt, un pēc diendusas uzreiz aizgājām piknikā Bomžu parciņā aiz Piena, kur tusējām līdz vakaram bez čīkstēšanas. izrādās Simonam vajag ārā līdzi ēdienu un grāmatiņu, bet E var iztikt neēdis pavisam, ka tikai ir ar ko dauzīties.

tad, kad bērns čurā klēpī, ja pietiekami cieši saspiež kājas, nekas nenotek zemē, sanāk tāds kā grāvītis.

lai arī ar pievemtu klēpi un karstu bēbi, brauciens bija foršs. Simons čivināja un "lasīja" grāmatas, komentējot dzīvnieku skaņas. priecājās, ka viņa bodijs ir zaļš. atkārtoja, kad kāds nošķaudījās. multeni ieslēdzām tikai Rīgā un smirdīgajā taksī.

katru dienu pusdienlaikā no jauna sastopos ar dilemmu: izberzt ar sieru un biezeni piespļaudīto grīdu vai pabeigt eseju

bērni mani nepalaida uz banketu

cik labi, ka rīt sestdiena - vienīgā diena nedēļā, kad varu pagulēt dažas stundas

vakar vārīju bērniem puķkāpostu, ielēju sev glāzi alus un aizmirsos. smuki sacepu ar rīvmaizīti, ieliku sev porcijiņu, un ielēju vēl vienu glāzi, un izēdu otru porcijiņu. un tad pamodās bērniņš, un es attapos, ka nav, ko dot pusdienās.

labi, ka maziņais vēl ēd pupu, jo es neprastu viņu citādi aprūpēt. viņš aizsmacis knapi urkšķ, pat pabļaut nevar, tikai sēc asariņas birdinādams. bet pie silta pieniņa, liekas, atlaiž visas mocības, zīž, elpo un snauž.

sēžot apčurātā kleitā un uz apčurāta krēsla, ar teletūbijiem otrā ekrānā, es nu mēģināšu stundiņu pastrādāt.

Simoniņam patīk saulītē.
viņš ir ar mieru sēdēt, gulēt un šūpotirs somā, ja vien eju pa sauli.
ēnā sāk spirināties.
šodien pieredzēju to, kas visiem citiem ir normāli - ka aizmieg pastaigas laikā un vēl vairāk - uznesu aizmigušu dzīvoklī un vēl tur nogulēja 30 min. un es varēju mazgāt traukus.

tikko izmēģināju vēlreiz, un tas darbojas. pastāvēju saulē pie J. Ģertrūdes baznīcas, un, kamēr bakstīju šo ierakstu, viņš aizmiga somā.

pret vakaru e izvadāja Simonu vagoniņā pa visu teritoriju kādas sešas reizes. un S sēž kā ķipis, turās. kad apnika, apsēdās zem ozola un ilgi lika zīlēm micītes.
kaut mēs te varētu iekārtoties tā, ka palikt ilgi un strādāt no šejienes.
idejas ziņā vecie, protams, priecājas, bet realitātē viņi jau šodien nespēja mūs izturēt. jo E kļuva par iron golem un uzmaucis Pringles čipšu bundžu līdz elkonim klauvēja pa stenderēm Panorāmas laikā. un nebija apturams, jo tāds ir iron golem - viņu nekas nevar apstādināt.



"mēs nodedzināsim jūsu māju! april april!"

izlasīju grāmatā, ka mazie bērni saprot situācijas lielos vilcienos un kooperējas. arī protestēšana esot sadarbošanās vecāku labā, jo viņi kko dara nepareizi. tad no šīs loģikas man tagad būtu jāsaprot, ko es daru nepareizi, ka Simons grib, lai es viņu tikai nesu, un visu laiku ceļas pārbaudīt, vai esmu blakus.

mūsu izlietne jau 2 dienas ir pielieta ar slime.
liels izaicinājums ir sēdēt uz poda ar bērnu klēpī, kamēr viņš ieliekas lipeklī līdz padusēm, ir glumš un nenoturams.

šodien visu esmu izdarījusi nevainojami: agri modusies, brokastīs visiem putra, Simons uz montessori nodarbību, Eižens tikmēr pusotru stundu ar auklīti riteņojis pa parku, abi gurdeni, S guļ, esmu sataisijusi siltas pusdienas, izdzērusi otru kafiju, bet fak. ir tikai 12.

vakar bija ciemos draugi no operas. sēdēja bērnistabā uz grīdas, skatījās, kā Simons liek dažādas formas "burvju podiņā", un īsi aplaudēja pie katras pareizi ieliktās formiņas kā kamerkoncertā.