Japāna "ir vienkārši zeme priekš veciem vīriešiem". Beidzot kāds to pasaka!
https://satori.lv/article/austrumurietumu-kvests

Japānas filmu festivāls online: https://jff.jpf.go.jp/watch/independent-cinema/

Japānā par 2022. gada zīmīti izvēlēts "karš"

manas pirmās japāņu skoliņas kopmītne
(es gan dzīvoju daudz sūdīgākā)

https://youtu.be/w5rqkJCW7qA

pasta darbinieki atgriezušies no svētkiem. un es sāku saņemt no Japānas sutītās paciņas (jūtos internacionāli mīlēta)

ir tā, ka šis manuprāt ir festivāla spēcīgākais piedzīvojums. es būtu loti bediga, ja būtu palaidusi garām http://www.homonovus.lv/programma?s=balss

(uz rītdienu pat esot kādas biļetes)

pie Japānas vēstnieka rezidences izkārtas milzu karpas - koinobori, kas nozīmē, ka namā dzīvo puika. big boy

"japāņu ģimenes vidējā izpeļņa gadā
iztaisa 1150 jenas, pārrēķinot latos
— apm. 966 ls. Visā Eiropā caurmērā ģimenes saimniecības gada ieņēmumus aprēķina uz 3000 ls, pie
kam tos sagādā tikai vīrs, kamēr
sieva — neskaitot retos izņēmumus
— pilnīgi nodarbināta ar loti komplicēto saimniecību un tiem tūkstoš
dažādiem saimniecībā vajadzīgiem
priekšmetiem, istabas un greznuma
lietām, kādas japāniete nevar pat
ne sapņos iedomāties. "

"šāda sistēma kā
priekšnoteikumu uzstāda un prasa
divus sadzīves tikumus: saticību,
smalkjūtību sadzīvē ar līdzcilvēkiem
un atbildības apziņu. Pirmais no
šiem tikumiem jau izveidojies kopā
ar japāņu ģimenes dzīves īpatnībām: vienu ģimeni no otras šķir tikai plānas „papīra" sienas; savās
mājās japāņi nepazīst noslēdzamas
telpas, pat ne durvis parastā nozīmē, šādos apstākļos jau no mazotnes jāmācās visaugstākā mērā rēķināties ar saviem līdzcilvēkiem un
valdīt pār saviem nerviem. "

apsveicu ar Naruhito un Reiva ēras iestāšanos.

At Tokyo Station, one of the world’s busiest train terminals, an announcement on platform loudspeakers advised commuters: “Right now a North Korean missile is flying over Japan. It’s very dangerous. Please seek cover inside a train or in a waiting room.”

pusdienās ēdām suši, vakarā bijām ar Eiženu kjogen teātra meistarklasē, bet vakariņās ēdu gjozas.

kjogen teātrī līdzīgi kā del arte ir noteikti un nemainīgi iespējamie tēli: kungs, saimnieks, kalps Taro, vecene, burvis, dievi, velni un sēnes. sēnes dara tikai to, ko sēnes dara - tup ar cepurīti galvā.

Mako man atrakstīja: we'll find your way home (to Japan)

es gribēju teikt, ka japānā mums ik gadu bija jāiziet zemestrīces kursi ar elpināšanu, uguns dzēšanu un biedru atrakšanu, jātur istabas stūrī pa ķērienam sudrabota zemestrīču soma, uz kuras ar sarkaniem burtiem bija virsu mana līķa numurs (just in case), bet iekšā ūdens, sērkociņi, zāles, konservs un avīze (lai būtu uz kā pasēdēt, ar ko apsegties, ko palasīt gaidot vai noslaucīt dibenu - just in case), bet atvilknē komiksiņš, kur cilvēki ķiveritēs dod dažādus padomus. manai pēdējai mājai pie ārdurvīm bija tāds tablo, kurā katrreiz atnākot vai aizejot norādīt ar sarkanu vai zilu šiltīti, vai tu esi mājās un vai tevi vajadzēs evakuēt nelaimes gadījumā. pirms gulētiešanas es vienmēr iedomājos, vai drīzāk kāptu laukā pa logu uz evakuācijas izeju vai arī pa durvīm skrietu uz apakšstāvu, un kā mani atradīs ar to debilo somiņu uz muguras.
visu laiku tika runāts par gaidāmo lielo zemestrīci, kas būs kaut kad pēc pāris gadiem pavasarī, un speciāli sagatavotas jaunas pilsētas nomales slimnīcas, kas varētu uzņemt cietušos. es domāju par to, vai tagad - sagaidījušiem - viņiem ir beidzot atvieglojums? bērēm sekos dzīres, ka nu vairs nav jābaidās? 100 punkti, ka nē - viņi ne uz mirkli neatslābs. bet turpinās strādāt ar sevi, lai saglabātu vēsu prātu un vienmērīgu panikas sadalījumu pa dienām.
man liekas, ka japānā nekas nesākas pēkšņi. piemēram, mācību stunda nesākas un nebeidzas uzreiz ar zvanu, bet tiek nemanot ievadīta un beigās visi kaut kā pamazām aizplūst. tāpat arī maltīte, tāpat telefona saruna, filma vai stāsts u.c. tas, ko mēs it kā zinām, ka viņi esot "gatavāki nāvei". tā visticamāk nav, drīzāk viņi ir gatavi pēkšņajam - t.i. viņiem ir disciplīna, kas ļauj pēdējo doto sekundi izmantot stājas saglabāšanai.
es teiksim arī, ja tā var teikt, vienmēr esmu "dzīvojusi uz atombumbas", bet japānā iemācījos justies uz tās "kā mājās" un saglabāt dzīves kvalitāti.

nakts vidū pamostos bez elpas. šausmīgas bailes. murgi turpinās vairākos cēlienos. it kā būtu no japānas izvedusi kādu noslēpumu, uzlauzusi svētnīcu, man seko desmittūkstoš lietuvēnu. sapnī ieved vecās kapenēs jūras krastā, kur uz plauktiņiem sapūšanai nolikti mazi balti bērni. un pašā galā kāds rībina tradicionālās bungas un sauc lāstus. japāņi sapnī neparādās cilvēcīgā izskatā, bet gan mazi, drukni velni, kas apsargā tempļus, ar izvirzītu apakšžokli un maziem zobiņiem. bet atgriežoties eiropā, visus manus draugus sadzen šaurā koridorā un liek pa viņiem šaut.