Mazliet pozitīvas asinsizliešanas ar patīkamu cilvēku pēc nogurdinošas dienas, un vakars atkal top burvīgs!
| |
|
Mazliet pozitīvas asinsizliešanas ar patīkamu cilvēku pēc nogurdinošas dienas, un vakars atkal top burvīgs! |
|
| |
|
Jautājumā par dažādu savas personības vai pasaules būšanu aspektu pieņemšanu... Plaši izmantots vārds. Līdzko esi ar kaut ko konfliktā vai nesapratnē - pieņem, pieņem. Nu, man tas "pieņem" nozīmē "izprast un atzīt par labu esam tādu, kāds nu tas kaut kas ir". Bet ja vien tie ieteikumi ar to pieņemšanu beigtos - tak nekā, pieņemto vajagot transformēt. Par kaut ko labāku. Gaišāku, protams. Nu kāda tad tur pieņemšana sanāk, ja nespēj pieņemt, ka esi, kas esi (NB! Ar samierināšanos nejaukt! ) un cītīgi centies to no sevis izvarot, mēģinot izmainīt vai vienkārši aizstāt ar ko citu, kopējam labumam pieņemamāku? Tas jau tāpat kā katoļu misē sist sev pie krūts un mantrot "esmu grēkojis, esmu grēkojis, kungs, esmu grēkojis!" īsti pat nesaprotot - kādi tad tie grēki bijuši un no kā īsti jāatsakās. Apžēliņ. Starp garīgi apņēmīgajiem reizēm nākas sastapt visnepieņemošākos ļaudis. |
|
| |
|
Meh, sacensības atcēla dalībnieku trūkuma dēļ. Nākamās būs, ātrākais, pavasarī. Neko darīt, jāturpina to izturību trenēt un tad jau būsim vēl labāki. |
|
| |
|
Velēnsapņi
Pavadīju nakti tukšā namā, palīdzot mirušam bērnam saprast, ka arī viņas māte ir mirusi un viņa var vairs nepalikt ēkā, kur tas notika. Tēvs bija nogrūdis māti pa kāpnēm pagrabā pirms daudziem gadiem, kad bērns vēl bija autiņos, un aizgājis, bet bērns pēc drīz pienākušās bioloģiskās nāves turpināja "dzīvot", meklējot durvis, aiz kurām gan māti juta, bet atvērt tās nespēja. Tā bija ilgu sarunu un baltu kaulu nakts, un gaiteņi bija gari, ar gaiša koka paneļiem uz sienām. |
|
| |
|
Saulstāvju nakts sapnis
Aizsalušā krātera ezerā starp apsnigušiem kalniem mītiski tālos ziemeļos atveras plaisa un no tās izlien melns titāns, teju kalnu augstumā. Viņa ķermenis ir tumsa, tas ir pilošs un smags, ar gari nagotām rokām, krokās krītošu ādu un seju, kura redzama tikai melni atiezta mute - pārējie vaibsti aptīti ar paša ādas stērbelēm līdz pakausim. VIņa rēciens ir mēms, taču kalni nodreb tā spēkā un sākas pasaules gals. Titāna ezeram pretī sēž vēl viens titāns - balts, svinīgi smaidošs, ar atklātiem vaibstiem, gludu ādu, sēdošs kaula tornī un rotāts ar zeltu un rubīniem. Smagas ķēdes gulstas pār viņa krūtīm un sarkans brokāts nosedz kājas. Brālis ir sagaidījis brāli. Kalnu grēdās atveras plaisas un no tām pulkiem vien skrien balti, spēcīgi vilki ar kuprotiem skaustiem un platām krūtīm. Kur viņi sper soli, pāri zemei noliesmo zili violeta ziemeļblāzma un dzīvību nomaina sasalums, akmens un sniegs. Bija cilvēki, kas bēga uz dienvidiem, pirms tam nodedzinot savus mājokļus, lai neatdotu tos melnajam titānam. Un bija tādi, kas nebēga un kara vietā svinēja mīlestību, baiļu vietā izvēlējās mieru un viņu miegs sniegā bija silts. |
|
| |
|
Marss
Naktī uz šodienu pirmā cilvēku delegācija spēra soļus uz Marsa. Izrādījās, ka tā atmosfēra patiesībā ir piemērota mūsu elpošanai, tāpēc delegācijas dalībnieki varēja atbrīvoties no skafandriem. Izrādījās arī, ka kaut kas Marsā ir tāds, ka tur piepildās katra tava vēlēšanās, lai arī ko tu iedomātos - bet tūlīt top īsts jebkas, par ko jelkad esi sapņojis un dzīve vienā acumirklī kļūst ideāla. Sarkanais tuksnesis ir tikai brīva platforma sapņu piepildīšanai. Atbraukušie cilvēki nespēja pretoties vilinājumam un vairs nekad neatgriezās uz Zemes, nodzīvojot ilgus un laimīgus mūžus tieši pēc tādiem scenārijiem, par kādiem katrs bija sapņojis, mierā un saticībā ar viens otru un visu sapņiem. Patiesībā tā nenotika. Patiesībā Marsa atmosfērā bija gāze, kas spēja iekļūt pat pēc augstām tehnoloģijām izstrādātajos skafandros un ietekmēt delegācijas dalībnieku prātus, radot halucinācijas un liekot noticēt, ka atmosfēra ir derīga elpošanai. Droši vien visi vienkārši bija sapņojuši par malku tīra, svaiga gaisa pēc ilgajiem mēnešiem kosmosa kuģī... Patiesībā visi nosmaka dažu minūšu laikā pēc skafandru atvēršanas, taču gāzes izraisītās halucinācijas bija tik spēcīgas, ka savās apziņās viņi tik tiešām nodzīvoja garus, laimīgus mūžus, kuros piepildījās katrs jelkad iedomātais sapnis. Notikušais tika fiksēts kosmiskā kuģa audio un video ieraksta ierīcēs un translēts tiešraidē uz Zemes. Nepagāja ilgs laiks, līdz cilvēku grupas, ar katru reizi arvien lielākas, devās uz Marsu nomirt, pirms tam izsapņojot līdz sirmam vecumam nevainojami skaistus mūžus. |
|
| |
| |
|
Tik daudz kas paliek nepastāstīts. Un vai vajag?.. Pat vienatnie meklē iespēju kādam pastāstīt, kad pasaule pilna un vajag mazliet vairāk vietas. Aiz plīvura balsu tūkstotis, bet man tika viena, lai runātu to vārdā. Divas pasaules. Trīs. Četras. Četrpadsmit. Četrpadsmit jau ir bezgalība. Mēs slīdam no vienas uz otru, kustība ir vienots tīkls, bet satiekamies tik reti. Zini, es šobrīd gribētu satikties. Jā, zini gan... Runā manā vārdā, to man ir daudz. |
|
| |
|
Mēdz teikt, ka dzīvnieks spēj kļūt tik gudrs, cik gudri viņu audzina saimnieks. Es gan arvien vairāk pārliecinos, ka tas ir krietni vien citādāk - dzīvnieks cilvēkam izvēlas atklāt savu potenciālu tādā mērā, cik cilvēks kā tā vērtu spēj sevi pierādīt ar domu un darbu tīrību. Cik spēj uzticēties, nevērtēt un būt uzticams. |
|
| |
|
Vakar virtuvē sarunājās divas lenoras - jaukā un reāliste. R. (mazliet nīgri) - Un kāpēc maisiņš ož pēc gaļas?! Bet tikko runāju pa tālruni ar kundzīti no Bauskas un mani pārņēma sajūsma, ka mēs tā - es Rīgā, viņa Bauskā, bet runājamies kā vienā telpā esošas! Valdījos, lai šo sajūsmu nepaustu, jo man liekas, ka viņa kā nopietna tiesas darbiniece to varētu pārprast un varbūt pat ņemt ļaunā. Varbūt viņai patiesībā labāk gribētos būt Rīgā, nevis Bauskā, bet es savukārt labprāt apciemotu Bausku... |
|
| |
|
Bwahaha. Izrādās, ka sakarā ar Salaspils ūdensžurku tularēmijas gadījumu ir krietna grupa ar cilvēkiem, kas viens otru iedvesmo ar stāstiem, ka tularēmija tas pats buboņu mēris vien ir un gals klāt. :D |
|
| |
|
Sarabas, arābu vergs, mēs tikāmies šonakt un pirms daudziem gadu simteņiem, vai vēl atceries, ka biji karotājs? Tavs vārds ir pilsēta Iranā un "ardievu" japāņu valodā, tu aizvēri kuģa pirts durvis, kad es tajā mazgājos, un man likās, ka viss tavā nosvīdušajā, rētainajā sejā pauž vēlmi, kaut kuģis sadegtu līdz ar tiem, kas tajā kāpuši. Eļļas lampu gaismā vara stieple tavā matu šķipsnā pie pakauša blāzmoja kā uguns strēle un tava āda oda sāļi, pēc dzelzs un veca koka. Tavas acis ir tumšas, tu esi tuksneša smilts un es sapņoju par tevi šonakt, Sarabas. |
|
| |
|
Hā, dzīve, nu protams, atliek man paieties pa ielu, apcerot kādu darbību ētisko un garīgo pusi, lai man pretī nāktu smalks kundziņš melnā uzvalkā, melniem un pieglaustiem matiem, smailiem un slīpiem vaibstiem, kazbārdiņu, un, atzinīgi smaidot, pieklājīgi pamātu ar galvu. Es dzīvoju pasaku laikmetā un tas ir debešķīgs! :) Bet nakts bija piedzīvojumu pilna. Tilts, kas ir kalns, pagānu svētki uz salas (acīmredzot, prāts kompensē netikšanu uz Menuo Juodaragis), stikla kapličas starp namiem Vecrīgā un skaisti, dzīvi mirušie tajās (kāds suns bija īpaši jauks, pie viņa sēdēju un kārtoju ziedus), un ledaini zilu acu īpašnieks, kuru iemīlēju, pierunāju palikt ilgāk un tad pinām zilas, violetas un indigo lentas viens otram matos. Ledaini, ledaini zils. (balsis fonā, aiz durvīm, līksmas - hei, šis ir uz ilgu, tas ātri nebeigsies!) |
|
| |
|
Katram vismaz vienu triksteru mūžā. Lielākais pārbaudījums allaž ir spēle. :) Arī triksteram.  Negaiss, un viss ir labi. Lai līst, lai deg. Hagalaz. |
|
| |
|
augusta mirkļi
klusais kalns, klusais kalns sapņos bija otrais pasaules karš un es iepazinos ar dažiem vācu karavīriem viņi gan centās maitāt manu labsajūtu, tāpēc mums nācās šķirties karš taču, saprotiet, un es biju bruņots klusais kalns, klusais kalns zeme un vējš vēl nesmaržo pēc septembra, bet rīti ir dzestri un kaķi murrā siltāk brūklenes, kazenes, mellenes, čūskogas vaivariņu, pelašķu, māllēpju tēja zāģeri mežā iznīcinājuši egļu audzi, tur smaržo pēc Ziemassvētkiem Ziemassvētki ož pēc iznīcinātām eglēm lapsenes jau vairs nelido, bet streipuļo, kā pārdzērušās ābolu salduma ap ozoliem virmo to pulss un saule drīz sarūsēs |
|
| |
| |
|
Interesanti, cik naidpilni un agresīvi cilvēki mēdz kļūt, ja tiek izteikts aicinājums kādā jautājumā atkāpties no emocijām un to izskatīt tīri racionāli, pamatoti argumentējot savu viedokli. Varbūt tāpēc, ka viedokļa nav? |
|
| |
|
Koki ir kosmoss. Zirgi ir zvaigznes. Jāņtārpiņi, izrādās, ir gari, melni un mīlīgi, nevis nelieli vabuļi, kā biju iedomājusies. Nesu plaukstā tādu mazu gaismiņu. Debesīs zvaigznes mazliet lija un ļāvu sev ticēt, ka vienu esmu noķērusi. Gaismā tā kļuva par melno matēriju un bija ij jocīgi (mazliet), ij skaisti (ļoti), cik dažāds var būt tas mazais ķermenītis. Saujā brūklenes, mellenes un viršu ziedi. Augusta dziesma ir rūgta, dūcoša un skābeni svaiga. Man liekas, ka vasara ir nogurusi un sāk sapņot vaļā acīm. |
|
| |
| |
|
Vasara patiesībā kā vienmēr vasaras. Aizplūst tvana dūmakā, īsos nomoda mirkļos un zilos negaisos. Meži pārpilni seju. Šodien satiku zalkti manas rokas garumā ar uguns vainagu uz galvas, un stirnu smārdu. Mellenājos lodā tumsa, zirnekļi kar laumu šūpuļus pļavās, augusts pārziedēs jēgu. Drīz zvaigžņu lieti, jā, un tad jau viss būs gatavs Saulstāvjiem. Es jau nu noteikti. Celties, nopurināt mālus no pleciem un mosties jaunajam gadam. Tam, kas no septembra līdz martam. Dzirdu, melnais zirgs jau tuvu zviedz. :) |
|
