Likantropiskās · piezīmes

Priecīgus visiem - vēl arī mans zirdziņš:

Rūsainas un klinšainas pļavas vidū, zem tumšzilām debesīm notika deja. Spēle, ja jums tā tīk. Dažādas būtnes - cilvēki, eņģeļi, velni, dabas gari, dzīvnieki - vismaz vairāki simti viņu - no nekurienes skanošas mūzikas pavadībā līganā solī dejoja riņķa deju. Nebija īsti izšķirams, vai mūzika tik tiešām ir harmoniju virken, vai dunošs Visuma haoss. Daži rokās sadevušies, ja rokas bija, daži pa savam, saticīgi un acīs lūkodamies, svētsvinīgi. Katrs turēja vienu roku paceltu, ja tādas bija, protams, un tajā plīvoja liesmiņa tādā krāsā, kādā ir būtnes dvēsele. Manā mijās ugunssarkanais ar smaragda zaļo, bet vairāk jau zaļais. Brīdi pa brīdim, bez noteikta ritma, mūzika apklusa un tad visi dejotāji pa pāriem vien metās viens pret otru ar mērķi cīnīties līdz nāvei, taču pirms uzbrukuma viens jautāja - Vai tu gribi citu krāsu? -, bet otrs atbildēja - Savu izvēli esmu izdarījis. Kādā mirklī mūzika atsākās, un tad turpinājās svētsvinīgi vieglā deja, bet pamazām kāds no pāriem tika nogālēts un dejotāju palika arvien mazāk un mazāk, līdz beigās paliktu divi. Man bija zobens un es to ielaidu dziļi pavedinoši smīnošā pusaudzē ar akmens pelēku harpijas ķermeni un tādu pat smaragdzaļu liesmu, kā man.

Viņa bija paciente, Viņš bija ārstējošais psihiatrs. Viņa stāstīja par savām bēdām, Viņš visu rūpīgi pierakstīja melnā ādas blociņā. Viņi bija silti bēšīgā nekurienē. Un, jo kaislīgāk Viņa stāstīja, jo pelēkāki kļuva Viņas rūsganie mati, jo noplēstākas drēbes, jo vairāk restotu sienu ap viņiem pacēlās un vairāk ieslodzīto tajās, kas stiepa pretī izkāmējušas rokas. Viņa bija cietumniece, Viņš bija sargs. Ārpus sienām kājās slējās silti bēšīgas lelles ar nedzīvi smaidošām masku sejām un rūsganiem matiem. Arvien asāks vējš tos purināja, raustīja, vērpa vērpetēs, līdz tie kļuva par zariem un lapām; rāva nost masku ādu un zem tās bija sausa, izkaltusi gaļa. Viss melnēja un kalta, tika izplūkāts melnās stiegrās, samezglots kamolos un aizrauts pa vējam. Un atkal silta, tukša nekuriene, kurā gaisma drīz beigsies.

Mājas lapā, kuru uzraugu, ik dienu iekrīt čupiņa spama, kuram eju cauri un tīru. Šodien ievēroju šo pērli :D -

XXL saka:granting pec tevis jau brauc atra palidziba ar asttliboshu kreklu. Nomierinies un neizmanto Latvijas cilveku vardu atgadinashai par sevi.Pardevi dzimteni, aizlaidies tad sedi rams sava garazha, ed tabletes un mazgajies.

Zirgs dzīvo stallī. Ja ir labs laiks, tad pa dienu pastaigājas aplokā, bet, ja sāk līt vai snigt, ir karsts, auksts vai vējains, kā arī naktī, viņš tiek ievests ērtā, siltā boksā, stallī. Ja nepieciešams, zirgs tiek apsegts ar dažādām segām, lai turētu viņu siltumā un sausumā, bet, ja kažoks ir pārāk garš un pēc treniņiem lēni žūst - labāk noskūt. Lai zirga nagi būtu veselīgāki, tie jāapkaļ un, lai viņš nepārēstos, siens jādod noteiktās ēdienreizēs, dažas reizes dienā. Ja gribam viņu iepriecināt, dosim maizīti un cukuru. Kad no rīta zirgs tiek izlaists aplokā - skat, cik viņš priecīgs, enerģisks un pēc sabiedrības noilgojies - skrien, lec, vārtās! Taču ar to arī jāuzmanās - labāk ar citiem zirgiem kopā nelaist, lai viens otru nesavaino. Un, kad viss būs padarīts, brauksim paši mājās uz savām siltām, jaukām istabiņām, segām, saldmaizītēm un centieniem vienam otru pasargāt no visādām neražām.

Kopš mans zirgs dienu un nakti, jebkādos laikapstākļos, jebkādās temperatūrās dzīvo neierobežots, ārā, kopš var ēst, kad grib, spēlēties, kad grib, ar ko grib un kā grib, vienmēr izkustējies, nekad nekalts, lieki nesegts, neskūts, un vienalga, vai slapjš, vai dubļains, vai ar sakostu pēcpusi, bet Īsts Zirgs - es viņam vairs nespētu ko tādu nodarīt un ļoti pārdzīvotu, ja kaut uz īsu laiku būtu spiesta viņam likt iekļauties šādā režīmā. Bet tas vairāk vai mazāk tomēr ir norma - un būs, kamēr cilvēki visiem gribēs piemērot savu izpratni par ērtībām.

Kad nomiršu, es visdrīzāk kļūšu par sapni.

Pirms pasaules gala paspēju vēl sabūt Piltiņkalnā , satikt savvaļas zirgus, ļoti foršas savvaļgovis (kuras nejauši sanāca paprovocēt ar lietussargu - kā man bija zināt viņu ķermeņa valodu, ja ne caur trial&error metodi!), melnu suni gida lomā un vienkārši apburošdievīgas Indijas skrējējpīles, kurām gan vairāk piestāv vārds - pudeļpīles. Un uzcept divas kūkas, ar kurām mana karma ir izpirkta pilnībā ij no pagātnes, ij nākotnes. Esmu brīvs. Vakar Winamps mani nosauca par Necessary Evil, par ko arī viņam paldies.

Iekāpu žurkā.

Pēc vairāk kā gada pauzes nosvēros. 44 ar santīmiem. (UPD - nupat atcerējos, tie ir meli. Vienreiz tiku pie svariem arī vasarā.)

Jo vēlāka nakts, jo skaļāk un izmisīgāk dziedunbrēc ļaudis pagalmā. It kā tumsa viņus grasītos aprīt, ja līdz saullēktam balsis kaut uz mirkli apklustu.

Paldies.

Ja man nebūtu tagad kontā daždesmit santīmu, nudien neatteiktos no glāzes sarkanvīna.

Mūsdienu mīti manā galvā. Episka sapņa ietvaros uz dzīvību un nāvi cīnījās Iron Man un Magneto. :D

Ienāca kabinetā kolēģe. Apsēdās gaidīt priekšnieku. Lai pakavētu laiku, bez vārda runas paņēma manas garās šķēres un sāka virs mana galda apgriezt sev nagus. Argh.

It kā nav pat pilnmēness, bet cilvēki pilnīgi kreizī, un ne jau veselīgās izpausmēs.

Starp citu, uz darbu šodien aizgāju kedās. Slava slapjām zeķēm!

Brāļi, brāļi, mūsu ir astoņi un krasti vēl tāli, mēs reiz sašķēlām debesis, bet tagad zeme šķeļ mūs. Cik labi, ka vismaz kādreiz mācējām lidot un dažbrīd arī tagad un tūlīt. Cik labi, ka Saule mums pašiem sava un plaukstas ir atvāztas rīkles ar zobeniem tajās. Mēs esam kareivji bez valdnieka, brāļi, upes bez gultnēm. Mēs esam astoņi kalni katrā debesu pusē, jā, tieši tik vareni un tieši tik brūkoši; es jums nosūtīju vēstuli, izlasiet, lūdzu. Logs paliks vaļā. Atsūtiet dūju, kad krasti būs tuvāk.

Es redzēju okeānu pirmo reizi mūžā dūmakainās Albionas krastos, un tur arī nomiru. Šonakt. Noslīgu uz ceļiem un tas bija "jel apstājies!" mirklis. Smilts bija irdena, vējš - sāļš un mīksts kā mans miegs, un es zinu - ja saukšu trejreiz Viņa vārdu, tas notiks pa īstam. Svinīgs, pārplūstošs miers.