Rūsainas un klinšainas pļavas vidū, zem tumšzilām debesīm notika deja. Spēle, ja jums tā tīk. Dažādas būtnes - cilvēki, eņģeļi, velni, dabas gari, dzīvnieki - vismaz vairāki simti viņu - no nekurienes skanošas mūzikas pavadībā līganā solī dejoja riņķa deju. Nebija īsti izšķirams, vai mūzika tik tiešām ir harmoniju virken, vai dunošs Visuma haoss. Daži rokās sadevušies, ja rokas bija, daži pa savam, saticīgi un acīs lūkodamies, svētsvinīgi. Katrs turēja vienu roku paceltu, ja tādas bija, protams, un tajā plīvoja liesmiņa tādā krāsā, kādā ir būtnes dvēsele. Manā mijās ugunssarkanais ar smaragda zaļo, bet vairāk jau zaļais. Brīdi pa brīdim, bez noteikta ritma, mūzika apklusa un tad visi dejotāji pa pāriem vien metās viens pret otru ar mērķi cīnīties līdz nāvei, taču pirms uzbrukuma viens jautāja - Vai tu gribi citu krāsu? -, bet otrs atbildēja - Savu izvēli esmu izdarījis. Kādā mirklī mūzika atsākās, un tad turpinājās svētsvinīgi vieglā deja, bet pamazām kāds no pāriem tika nogālēts un dejotāju palika arvien mazāk un mazāk, līdz beigās paliktu divi. Man bija zobens un es to ielaidu dziļi pavedinoši smīnošā pusaudzē ar akmens pelēku harpijas ķermeni un tādu pat smaragdzaļu liesmu, kā man.