 | |
|
Sapnī es jāšus devos uz jūru un bijām tur pavisam vieni, es un zirgs. Apvārsnis bija tālu, jūra bija tēraudpelēka un viļņi zemi. No jūras pret krastu smiltīs ūdens pieplūduši gāja zirga pēdu nospiedumi, un es atskatījos uz mūsējiem - jā, tie paši. Mēs atgriežamies jūrā. Labs, puika, labs... |
|
| |
|
es redzēju sapnī
Gāja briedis pa mežu, gar kalna tumšajām pēdām, gāja augsts un koki līgojās ap viņa sāniem. Ragi žuburu žuburiem kā ligzda, un ligzdā gulēja Saule. Briedis cēla galvu augšup un aurēja, koki drebēja un Saule šūpojās ragu ligzdā, un lija caur žuburiem. Kur Saule nolija, tur zeme atdzima; brieža auros dzima vējš. Pavasaris klāt. |
|
| |
|
Sapņojumi
Redzēju senas grāmatas, nodzeltējušas ādas vākos un ar tādām pat lapām, rakstītas ar roku brūnganā tintē, kurās bija rakstīts par jau aizmirstu maģiju, par raganības vēsturi, par vajāšanām un inkvizīciju, par zīmogiem, kas izsauc un noslēdz, par dziednieciskiem augiem un būtnēm no paralēlām pasaulēm. Bija attēls ar kādu burvi, kas tiek sadedzināta sārtā, taču smaida, un zem tā bija paskaidrots, ka daudzas sadedzināšanu uztvērušas kā atbrīvojumu no konstantās sabiedrības cīņas un nosodījuma pret viņu darbu, un kā iespēju veikt to netraucēti no tās pasaules, kur nu katrs nonāk pēc fiziskās nāves. *** Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu. |
|
| |
|
Guli nomiedzī uz aizmigšanas robežas, pa kaķim pie katra sāna un vēl pa vienam uz sirds un kājām. Guli, bet tad uzliesmo kodīgi balta gaisma, apdziest, deg melnums un sāp, sāp, sāp, taču ne tavā miesā, un pamazām tumsā sajūti apveidu. Kaķis, pelēkstrīpots, stingi ieplestām acīm un atspulgā pēdējais, kas redzēts. Divas gaismas, kodīgi baltas, un sāp, sāp, sāp. Trieciens, sviediens, karsts slapjums, lietus, pazušana, un viss, vairs nekas, vairs nekad. Tu guli, bet neguli, svešas sāpes ir tavas un ak dievi, kaut es varētu tevi paņemt zem segas, siltumā, apskaut, dzīvu, bet nevaru taču. Tas ir pēdējais, ko juti, kaķi, un vairs nezini kur iet. Apķert ciešāk dzīvu kaķi, skatīties tālāk par kodīgo gaismu un lietus šaltīm tur, kaut kur - tumsā, un vest. Skaties, kaķi, seko, te būs mierīgāk, te būs siltāk. Skaties, te jau tumsā iznirst dzeltens smilšu ceļš un tajā paliek mūsu pēdu nospiedumi. Skaties, es nevaru vairs tevi apskaut, bet tur jau nāk Viņa, melnā dieviete ar kaķa galvu. Viņa apskauj tik daudzus, viņa pieņem visus, ej - arī tev tur ir vieta, es zinu. Ej, gan jau reiz vēl tiksimies. Guli, bet neguli, un no tāltālas tālienes murrr, murrr, murrr. |
|
| |
| |
|
Biju pie elfiem. Ne pie Sidhe šoreiz, ne gaišajiem ļaudīm, bet tādiem normāliem, rosīgiem meža elfiem, kuriem bija lieta nodarāma un kur manu roku vajadzēja pielikt. Lieta tāda, ka krietni tālāk mežos goblini bija savu cietoksni uzslējuši un gaužām vajadzēja tādu pašdarbību apcirst saknē, lai nometnes neparādītos arī tuvāk elfu robežām, taču elfi nekādi nespēja cietoksnī ielauzties - tas bija aprīkots ar spēcīgām pretelfu maģijas barjerām un neviens tīrasiņu elfs cauri tikt varēja ij nesapņot. Bet es tak neesmu tīrasinis. Pirms uzdevuma vajadzēja vien nokāpt alās zem elfu mītnēm un ienirt apburtā ezerā, kas pastāstītu svarīgāko par katru, kas tajā kāpis un dāvātu tobrīd nepieciešamāko velti. Ūdens bija silts un mīksts, un smaržoja pēc ziediem. Apgūlos tajā un nogrimu, bet nemaz nebija grūti elpot - nē, bija viegli neelpot. Smaržīgs vieglums krūtīs un maigu krāsu ņirboņa visapkārt. Taču no dzelmes cēlās tumsa, blīva un dzīva, tā bija man tieši zem muguras, pletās un viļņoja kā spārni. Izniru ar divām smalki darinātām kara āvām, pa vienai katrā rokā, un ģērbies melnās ādas bruņās. Devos tālāk pa pazemes tuneļiem, kamēr biju zem goblinu cietokšņa; kamēr, neviena nemanīts, kāpu augstāk pa līkloču kāpnēm un gaiteņiem, kamēr šķērsoju bruģētu, lāpu izgaismotu pagalmu un parāvu sviru, lai atvērtu vārtus un ielaistu elfus. Cietoksnis bija celts no tumša, mitra koka un lāpu mirdzums plaiksnīja katrā spraislī un stenderē. Vienu āvu iespiedu rokā garāmskrienošam elfam, otru - pasviedu goblinam, un svilpodams devos projām. Tieciet nu paši galā! Bija jau laiks doties, tikai jāatrod vārti uz mājām. Goblinu cietoksnī bija sākusies tāda jezga, ka mazliet pat apmulsu laiktelpas gaiteņos, kuros dažādu pasauļu atbalsis sitās pret sienām kā dulnu sikspārņu bars. Teju apnika meklēt, taču tad saklausīju daudz ikdienišķākus trokšņus gluži līdzās viena laiktelpas siena sasvērās šķībi, sekojot saullēktam cilvēkzemē. Pa to arī nošļūcu. Lejup, lejup, līdz viens lēciens līdz zālienam un, it kā nekas nebūtu bijis, soļoju atpakaļ pie aizmigušās miesas, kamēr man garām mazliet drudžaini aizsteidzās radībiņi no citām pasaulēm - saullēkts gandrīz bija beidzies. Ceru, viņi paspēja atgriezties miesās. |
|
| |
|
Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis. Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup. |
|
| |
|
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli. *** Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir. |
|
| |
|
Viņpus nomoda
Pelēkbrūns izcirtums. Miris. Ir vēss, mitrs. Viņš stāv pašā tā vidū. Dažus soļus aiz viņa muguras - briedis. Miris. Sagumis, kakls sašķiebts pāri plecam, galva neredzama, mugurā un sānos - bultas. Dažas salauztas. Gaiss...ir piepildīts. Skan ēteriska, fiziski auksta mūzika. Tā iesēžas šūnās un dzen saknes. Tā paliek zem ādas. To var redzēt. Daudzkrāsaini skaņu viļņi vijas visapkārt, ceļas un krīt. Viņš caururbjoši lūkojas tajos un tālāk par tiem. Vienaldzīgs. Nodreb brieža mugura. Ceļgalos līgojoties, tas ceļas un pagriežas ar purnu pret stāvētāja muguru. Ļoti, ļoti miris. No ragu žuburiem karājas sūnas un ķērpji. Seja ir nopuvusi. Nekas daudz vairāk par kaulu nav palicis. Mūzika ir neizturami skaista. Brieža krūtis vago tārpi. Tas sāk šūpot galvu, noliec to. Atkāpjas dažus soļus un ar varenu triecienu metas ar ragiem stāvētājā. Uz brīdi satrupušie ragu gali izurbjas cauri viņa saules pinumam, taču tad briedis pazūd. Paliek viņā. Vienaldzīgs. Gaiss pilns trūdu un sāpīga skaistuma. *** Kad esi laika saistīts, tas ir nedaudz kā kalnu grēda vai sabangots okeāns. Cieši ir augstas smailes un dziļas ieplakas, stāvi kritumi un lēzenas nogāzes. Tu manevrē laika uzstādītajos noteikumos, reizēm apmaldies, reizēm savainojies un parasti tas beidzas ar nāvi. Tuvplānā tas ir intensīvs, nozīmīgs; tas vibrē kā zeme pirms izvirduma un katrs nākamais vilnis var būt tas, kas tevi ķers. Kad dodies tālāk par nomodu, tālāk par Sapņojumu un esi nemirstīgs...nē, esi mūžīgs, tad nozīme zūd. Intensitāte rimstas. Okeāns izlīdzinās. Vēro to no tāluma un tas, kas šķiet augsti viļņi un asas smailes, atklāj savu patieso seju - cik tālu skatiens sniedz, vien rāms, kluss tuksnesis. Frekvence ir izlīdzināta viendabīgā līnijā, un kaut kur starp šo līniju un nekadību esi tu, ceļotājs un ceļa audējs. Laika vairs nav. Realitātes izplūst un murrā esībā, kas nav nedz pārtraucama, nedz sākusies. Esi tālu... Es šonakt atkal biju tālu. Ar tālienes apziņu sevī staigāju arī Sapņojumā un biju...kas? Nemirstīgs, tik vien. Ar melnu fraku, sarkanbrūna zīda oderētu, visu cilindru un melnkoka spieķi rokā, un tā. Ar baltām laka kurpēm, jo ko gan tik nemirstīgais nevar atļauties! Man bija gana laika, lai nesteidzīgi slīdētu pa ielām, ar pirksta galu nedaudz piešķiebjot cilindra malu galantā sveicienā kādam tirgonim - jo Laika, tieši Laika man nebija it nemaz! Kad sākās kapājoša lietusgāze, es gāju atmuguriski caur to un ļāvu sev izmirkt, jo vai gan viss reiz neizžūs? Okeānus ieskaitot! Citi slēpās zem kokiem un lūkojās... Lietusgāze pārklājās ar ledus kārtu, kļuva par sniega vētru un Laikā pienāca ziema. Biju jau ārpus pilsētām un ielām, biju vietā, pelēki sarmainā klajumā, kur reiz - sen, sen - bija audzis mežs. Nu tur bija vien akmens pelēks un augsts koka stumbrs ar aplauztiem zariem - mūžīgs, kā es. Mēs runājām par visiem pirmsākumiem un visām beigām, kas kopā pieredzēti. Runājām, taču manas lūpas nepakustējās ne reizi. Man nebija ne auksts, ne silts, un arī elpas man nebija - kamdēļ gan to. Ieradās vēl divi tādi, kā es. Ģimene. Viņus satieku reizi mūžībā, allaž - soli ārpus Sapņojuma, soli viņpus visa, pie Mūžības koka. Un tā mēs sēdējām, sniedzām viens otram veltes un runājām bez elpas, bez vārdiem. Bez mīlestības - jo arī tā, gribi vai nē, ir laicīga, definējama, nosaucama vārdā un taustāma noteiktās aprindās. Nē, ir kas cits, kas mūs sasauc reizi mūžībā, un tam nav raksturīga mīlestības ekstātiskā maģija. Lielais Vienojums tiecas dzilāk, rāmāk, pamatīgāk un nemaināmāk. Tas ir nācis līdz ar tevi ārpus pirmsākumiem un beigām, un tajā neesi viens. Brāļi, mani brāļi... Kā lai apraksta bezlaicību būtnēm, kuras definē Laiks? |
|
| |
|
Ithaqua
Antarktīda, polārā nakts. Man iepretim stāv jauna, pārbiedēta sieviete ar vējā plīvojošiem, gaišiem matiem. Plosās sniega vētra un vējš gaudo skaļi, dzīvi, kā satracināts nezvērs. Brāzmas nēsā sniega vālus, asus kā stikla lauskas, taču aiz tiem vienalga var nojaust auksti spožu zvaigznāju gaismu un bezdibenīgi melnu Visumu. Sieviete drebēdama man drudžaini stāsta, ka ir redzējusi Milzi - augstu kā daudzstāvu māja, albīni baltu, ar plēsīgām, sarkanām acīm un neproporcionāli gariem, izstieptiem locekļiem, bet, kas pats baisākais - ar divām savstarpēji saplūdušām, kroplām sejām. Tas esot vilcies starp kalniem un cauri nepielūdzami tukšām ielejām, ar nagiem atstādams rievas akmens grēdās un nepiesātināmā izsalkumā lūkojot pēc kaut kā dzīva. Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošso un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts. Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu. |
|
| |
|
Es gāju pa asfaltēta ceļa malu zaļā vasaras naktī. Debesis bija violeti zilas, piesētas pilnas lēni slīdošu zvaigžņu, zāles lauki abpus ceļam viļņoja maigā, siltā vējā. Manas pēdas bija basas un es jutu visu. Gaiss pievilcies sulīga mitruma. Šur tur pa kokam, arī caur to zariem vijās zvaigznes, karājās tajos kā ziedi, un kaut kur pļavās savu noti vilka cikādes. Putni, daudz putnu. Dzirdēju spurgšanu un lidošanu, spārnu vēdas tumsā, mazu nadziņu nosēšanos sev uz pleca un pazušanu pēc mirkļa, mīkstu gaisa vibrāciju pie vaiga. Dzirdēju simtiem dažādu balsu un dziesmu - dienas putni, nakts putni, mazputni, lielputni, maigie un plēsīgie - visi dziedāja, sasaucās, balss pāri balsij. Tās savijās vienā, katrai balsij sava nevainojamā vieta kopējā simfonijā; tā bija debesu dziesma. Un brīžiem visas uz mirkli apklusa, kad zvaigžņu ceļus aizklāja nelielas, šaudīgas tumsiņas, straujas un garspārnotas. Lēļi, viņi kliedza, un viss cits klusēja, klausoties nakts balsī. Es atradu vecu, aizslēgtu stalli, kurā iekļuvu, un uz mani pāri pelēkām steliņģu durvīm lūkojās rāmu zirgu sejas. Krēslā visi likās pelēki un es nedzirdēju viņus elpojam. Pa staļļa gaiteni pretī nāca miroņi, vīri un sievas senās zemnieku drānās, viņi lūkojās man garām un viņiem nevajadzēja nekā. Mani reizē pārņēma riebums un žēlums, es viņus grūdu prom un viņi paklupa, neveikli piecēlās, soļoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, kājas vecišķi vilkdamii pa auksto klona grīdu. Viņi aizgāja aiz sienām un es dzirdēju viņu šļūkšanu, drēbju čabēšanu, slāpētu stumdīšanos aiz mūra. To dzirdētu arī cilvēki, kas atnāktu no rīta, bet viņi neticētu, viņi nekad nav redzējuši miroņus staigājam un teiktu - tās ir tikai žurkas sienās. Ārpusē arvien pieauga lēļu dziesmas skaļums, viņi aizgūtnēm kliedza un tarkšķēja, pārmākdami citu putnu balsis spēcīgā unisonā. Likās - vēl mazliet, un viņu dziesmā spēšu saklausīt vārdus. Vēros ārā pa pavērtām staļļa durvīm un ceļu vairs nebija, tikai bezgalīgas, tumšzaļas un vējā viļņojošas zāles segtas pļavas, pauguri, birzis. Ja neesat dzirdējuši, kā lēlis tarkšķ un kliedz - http://www.youtube.com/watch?v=22a9exRU |
|
| |
|
Perfectly Lovecraftian
Nevainojami Lovkraftisks sapnis, ja vien neskaita to, ka šos simbolus un tēlus redzēju vēl krietni pirms uzzināju par Lovkrafta pasaulēm. “I have seen the dark universe yawning Where the black planets roll without aim, Where they roll in their horror unheeded, Without knowledge, or lustre, or name.” ~ HPL Trešās personas skats bez personības, viedokļa, emocijām vai vārda, vērsts uz jaunu vēsturnieku melnā uzvalkā, glīti sasukātiem, tumšiem matiem, gkudi skuvušos, akadēmiski inteliģentu skatienu un aizrautīgu, mazliet zēnisku smaidu. Viņš notupies uz viena ceļa dzīvoklī, manā vecajā dzīvoklī uz Brīvības ielas, kad sienas dzīvojamajā istabā, sauktā par Halli, vēl bija baltas. Mēbeles, iekārtojums kā toreiz, vienīgi visa grīda atbrīvota un uz tās, ap Vēsturnieku, izkārtoti sena izskata, apdzeltējuši rakstu tīstokļi, melnā ādā iesieti sējumi, ar primitīviem grebumiem rotātas lādītes, cieši aizzīmogotas. Dažas no lietām kādreiz ir degušas, citas - ilgi gulējušas pamestās vietās, citas - aptraipītas ar tumšbrūniem traipiem. Vienu no grāmatām un kādu rulli Vēsturnieks tur rokās, it kā pozējot fotogrāfijai, un netālu redzami arī viņa pieraksti, tintes pudelīte, rakstāmspalvas, atvērtas klades un ar savādiem simboliem klātas piezīmju lapiņas. Viss ir sagatavots darbam. Dienasgaisma. Noraustās gaisma. Atgriežas gaisma. Istaba jau ir tai laikā, kad sienas bija sarkanas. Visi tīstokļi ir atrauti, visas grāmatas - atvērtas, visas lādītes - atlauztas, atklājot tumšus artefaktus, kurus ir fascinējoši un instinktīvi nepatīkami uzlūkot. Pieraksti no kladēm un piezīmju lapiņām jau sen ir auguši un izstiepušies pāri grīdai un sienām, pieaugot rokraksta mežonībai un plašumam. Mēbeles ir salauztas un ar tām ir aizsisti visi logi, neļaujot saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Brīvās vietas, kas vien nav aizsegtas ar pergamenta loksnēm, izrautām lappusēm, saburzītiem papīra gabaliem, kalpo par balstu desmitiem degošu sveču, kas izplata salkani taukainu smārdu un izgaismo telpu ar raustīgu, dzeltenu blāzmu. Ja dzīvoklī ir bijuši spoguļi, nu visi ir izsisti, sašķaidīti smalkās druskās līdz pēdējai lauskai, lai tuvumā nebūtu nevienas atstarojošas virsmas. Vēsturnieks notupies uz viena ceļa, kā iepriekš. Mati izpūruši, sen neskuvies, skatiens degošs un bālo, sastingušo seju klāj sarkani drudža pleķi. Viņš atrodas arkānā apļa centrā. Ap viņu un uz viņa ir ar brūnsarkanu vielu uzvilkti neskaitāmi piesaucoši un sargājoši simboli (es varētu tos atkārtot, es varētu...), zīmogi (kādi bija redzami senajos rakstu tīstokļos); izkārtoti akmeņi, sveces un artefakti. Tieši priekšā guļ atplesta viena no melnajām grāmatām, vissenākā, visaptraipītākā, un rokās vēl aizvērts tīstoklis, pēdējais. Vēsturnieks ieskatās acīs Trešajai Personai, sāk smaidīt, plaši atiežot zobus, un smaids ir mežonīgs, plēsīgs un triumfāls. Tīstoklis tiek atplēsts un tajā var redzēt Senajo izsaukšanas zīmogus. Pēkšņi viņš sadzird troksni, kas citiem nav dzirdams. Tas ir vājš, taču ne ar ko nesajaucams, tā ir kustība, švīkstēšana, līšana, vīšanās tieši aiz sienām, tā ir vibrācija, kas liek sirdij sisties svešādā ritmā un elpai kļūt gārdzoši smagai; tas ir sens visums, kura nedzīvi dzīvā pulsācija kā okeāna viļņi sitas pret gaistošās realitātes vārtiem, tiecoties izlauzties jaunos medību laukos. Vēsturnieks sastingst, viņa rokas notrīc un smaids netverami transformējas dzīvniecisku šausmu izteiksmē, skatienā mijas pretestība un alkas. Viņš pietrūkstas kājās un skriešus metas ārpus apļa, skriešus pa gaiteni, līdz vannasistabai, kuras durvis ir rūpīgi aizbarikādētas un aizzīmogotas gan ar fiziskām, gan maģiskām barjerām. Tur ir palicis vienīgais neskartais spogulis. Nežēlojot rokas, kas drīz asiņo, Vēsturnieks rauj nost, ko agrāk pats nostiprinājis, līdz durvis ir vaļā, un viņš metas telpā, durvis aizs sevis aizcērtot un cieši tās noslēdzot. Trešā Persona paliek ārpusē. Citiem nedzirdamais troksnis kļūst skaļāks, tas bango, vaid, rēc, un sitas pret spoguļa virsmu no otras puses, to caurvij neprātā dzimusi tauru un bungu kakofonija un stikla plaisāšana, jā, stikls jau plaisā. Bet pāri visam - no čukstiem līdz eksaltētiem kliedzieniem augusi Vēsturnieka balss. Viņš sākumā pinas vārdos, tie klūp viens pāri otram un liekas vien nesakarīga murdēšana, līdz skaidrāk un skaidrāk ir dzirdama viņa skandētās vārsmas - Ia! Ia! Cthulhu Fthagn! Ph'nglui mglw'nfah Cthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn! Saucienos ir dzirdama ekstāze, šausmas, ārprāts, atklāsme, histērija, un tiem pievienojas citi, balss pār balsij, pirmatnīgas un necilvēciskas, vienīgās, kas skandētos vārdus spēj izrunāt patiesi pareizi; tās, no kurām tie reiz dzimuši nešķīstā radīšanas aktā. Noskan ass stikla salūšanas troksnis, liekas, Vēsturnieks ir tajā triecies ar rokām, un viņa skandēšana top par augstu, panikas pārņemtu kaucienu, tad guldzošu gārdzienu, un pa durvju spraugu pēc mirkļa sāk sūkties asinis. Nē, viņš nepārgrieza rokas, asiņu ir par daudz, un nu viņa balsi vairs nevar dzirdēt nemaz, tikai smagu šļūkšanu, valstīšanos pa mitru virsmu, garenu ķermeņu slīdēšanu un locīšanos, kā cilvēka ķermenis nekad nevarētu izlocīties. Blīva masa smagi triecas pret durvīm, tiecoties pārraut pēdējos vārtus. Pazūd gaisma. Viss notiekošais pavadīts ar SKAŅDARBU. *** Yes, yes, how delightfully, bloody YES! |
|
| |
|
Augstu klinšu ieskauta, senlaicīga ostas pilsēta okeāna malā. Ik pa dažiem mēnešiem ostā piestāj gigantisks burinieks no svešām zemēm, un ik reizi kāda jauna sieviete stāv krastmalā un to sapņaini vēro. Šajās dienās viņa vienmēr tērpjas greznā, paššūtā kleitā, kuras tumšzilajā svārku daļā ir zelta brokāta ielaidumi. Cilvēki runā, ka viņa ir bezcerīgi iemīlējusies kuģa kapteinī, kas viņai nepievērš uzmanību, taču patiesība ir cita - viņa ir iemīlējusies buriniekā un zelta ielaidumu viņas kleitā ir tik, cik kuģim mastu. Krastmalā viņa sapņo par vientulīgo brīvību, kas ir atrodama tikai okeāna vidū, par vējiem, kas ir gulējuši kuģa burās, par neredzētām zemēm un svešām paražām...un tā sapņos vienmēr, kamēr vien burinieks piestās ostā, pat, ja tas reiz notiks tikai kāda sapņos. *** Nokļūstu būtņu (jo "cilvēcība" ir tāds atvērts un nenoteikts jautājums dažreiz) kopienā, kas labo atmiņas un sapņus. Ja stāsts, atmiņa, sapnis, pasaule sāk tuvoties aizmirstībai, ir gari, kas iekļūst šajās realitātēs un atjauno stāsta plūdumu, lai tas turpinātos un stāsti, kas savstarpēji rada un uztur pasaules, neizirtu. Būtņu kopējo skaitu nezinu, jo ir vairākas vienlaikus eksistējošas grupas, taču manā kopienā tādu ir trīspadsmit. Visi viens otru uzrunā pēc kārtas numura (kārtas numurs neapzīmē hierarhisko secību) un, tā kā manas kopienas Pirmais šo darbu ir beidzis, Pirmā vārdu iegūstu es. Ir gan vīrišķie, gan sievišķie, gan nekatrie, no dažādām pasaulēm, sugām un rasēm. Kopienai ir galvenā mītne nelielā, atsevišķi radītā realitātē, kas ir veidota jauka, mežonīga dārza veidolā, kura centrā ir ziedošs pakalns, kura virsotnē, savukārt, nams. No pakalna plūst strauja upe, pār kuru cits pie cita liecas trīspadsmit tilti - katram kopienas garam vienas, paša radīts ar rokas mājienu. Mans ļoti atgādina šo, tikai ar grezniem akmens kalumiem, kas ietver katru arku no apakšpuses - http://upload.wikimedia.org/wikipedia/c No mītnes realitātes citās pasaulēs nokļūt nav pārāk grūti, taču ir jājūt īstie pieejas punkti. Tie var būt acīmredzami - kā durvis, vārti, skapji, tuneļi, arkas, tilti, un arī tikai nojaušami - īstā ēna, kuru šķērsot, īstais spogulis, kurā ieskatīties, īstais punkts, kurā gribēt, lai pasaules pašķiras. Reiz tā bija pelnu pelēka, sekla un auksta jūra, kurai bija jādodas pāri peldus, uzmanoties no sārtām, plēsīgām zivīm un neapmaldoties biezai miglai, kas gūlās pāri bezvējā sastingušajam ūdens klajumam. Drīz parādījās otrs krasts, kas bija kā spoguļattēls tikko pamestajam, ja neskaita to, ka pilnīgi pretējs. Citreiz bija jāsajūt īstā vieta uz neizteiksmīgas sienas, kur uzzīmēt krīta durvis, kas atvērtos un ielaistu mežonīgā, pirmatnējā mežā, kurā jau gaidītu no aizmirstības izsaukts nezvērs, kura uzdevums ir tikai aprīt kārtējo upuri. Vēl kādā reizē tā bija mežonīga, neizmērojami liela stepe, kuras sirdī bija pamests kaps, kurā zem zārka bija atrodama lūka un dziļi ejošas kāpnes, kas aizvestu līdz pasaulei, kurā viss dzīvo ačgārni un Saule ir zila. Pasaules bija pasauļu izsapņotas, vienotas sarežģītos rakstos, viena otru balstošas, viena otru iznīcinošas. Katrā ceļotāju no kopienas sagaidīja kāds artefakts - apģērbs, rotaslieta, ierocis, ko pielikt pie sava auguma un uz laiku pieņemt pasaules aizmirstā varoņa izskatu, raksturu, likteni, lai no jauna izdzīvotu viņa stāstu un neļautu tam pazust nekadībā. Katrā pasaulē bija jādzimst, jāmirst, jāmīl, jānīst no jauna, ikreiz citādā veidā, pie tam - ne jau tikai rakstītu vai citādi iemūžinātu stāstu realitātēs, bet arī slepenos sapņos, par kuriem to redzētājs varbūt nevienam nekad ij nebija stāstījis. Jo katram sapnim ir spēks radīt un graut; aizmirst nevar nevienu. Šis sapnis mūsu pasaulē aizņēma varbūt piecpadsmit minūtes, varbūt stundu. Manā tas bija vēl viens mūžs. :) |
|
| |
|
Sapnī es biju bērns tumšā dzelmē. Redzēt nevarēja neko, tikai tumsu, un just ūdens svaru. Es atradu brieža ragus, ar šķēpeli galvaskausa, un stirnas ragus, tādus pat. Tad mirklis tos nesot, un pretī man bija Ugunsdievs, rudiem matiem līgani plīvojot straumē kā liesmai. Sniedzu viņam brieža ragus un viņš tos lika galvā kā kroni; galvaskausa strēle baloja viņam starp acīm, un es tāpat kronēju sevi ar stirnas rotu. Mēs stāvējām tuvu un mijām lomas. Meita, draudzene, mīļākā, māsa, tēvs, mīļākais, brālis, draugs. Ugunsdievs smaidīja siltu smaidu; viņa ragu galos iedegās ugunis, un viņš lieca galvu pret mani. Ragi savijās, sažuburojās, uguns kāpa no viena pret otru, smaidā kūrās maigums, viedums, mūžsena nopietnība, spēle un rituāls. Aizdegās mati; mati bij uguns. Augšpus, caur viļņiem var redzēt - deg dzelme un lūkojas pretī. |
|
| |
|
Jo tuvāks pilnmēness, jo lielāka iespēja, ka Citpasaulē griezīšu rīkles. Te neierakstu visu, ko atceros. :) |
|
| |
|
Neesmu dažas dienas šo pierakstījusi, tāpēc detaļas nedaudz pabalējušas. Vasara. Pāri mežainam apvidum paliela ļaužu grupa ar helikopteriem transportē vairākas garenas koka kastes. Es to redzu, gribu zināt vairāk, sekoju. Grupai seko arī citi, kas šīs kastes vēlas iegūt savā valdījumā - kaut kāda militarizēta vienība. Viņi satiek mani un jautā, pa kuru ceļu grupa devusies, taču norādu nepareizo. Uz purvu. Pati te eju, te pa koku galotnēm lodāju, te lidoju nopakaļus. Viss ir zaļš, zaļš, zaļš. Ceļš apstājas pļavā, pie augstām klintīm, lapukoku audzes ielokā. Kastes tiek atvērtas. Tajās ir miesas gabali. Tie tiek likti noteiktā kārtībā uz zemes, zālē, ar tiem runā, tos vārdo. Tad tie sāk vīties un vienoties un pamazām pieceļas stalts augums. Garāks par jebkuru cilvēku, smalkiem kauliem, stiegroti muskuļots, savādi ēterisks, tomēr spēcīgs, bez novecojuma, slimību vai ievainojumu pēdām. Bez dzimumzīmēm, bez matiem, bez nabas. Āda iekšēji staro bāli zeltaina. Sejas vietā - teju mežģīņots vijums no ādas kārtām, kas sastingušas pirmatnējā, nekustīgā mākslas darbā, atgādinot kalumus rūnakmeņos. Viņš bija Nāve un es pie Viņa gāju. Viņa tuvums man pieskārās un tajā es ieņēmu Viņa bērnu. Tas piedzima tūdaļ, kā gaismas uzliesmojums caur manām šūnām un dobja dunoņa pāri pasaulei, un tajā man tika doti spārni, visos toņos zili, no saknēm teju melni un galos kā debess. Un Nāve bija visā man līdzās. |
|
| |
|
Šonakt es sapnī biju sarkanmatains maori vīrietis no seniem laikiem. Ar bāli brūnu ādu, dzeltenrudu, tetovētiem pleciem un kauri kaklarotu uz krūtīm. Es pats sev smaidīju un teicu, ka esmu dievu dēls, dievu pēctecis, un sajūta bija pareiza. Pamostoties, protams, es nespēju likties mierā, un meklētājs tika pie uzdevuma meklēt "red haired maori", "red haired maori gods", "red hair in polynesia", etc. Tālu nebija jāmeklē - jā, izrādās, ir sarkanmatainie Polinēzijā un starp pašiem maori. Leģendas klīst, ka viņi ir cēlušies no Patupaiarehe, kalnos mītošas, zilādainas feju cilts - nē, ne tādu taureņspārnu feju cilts, kā bērnu grāmatās, bet gara auguma, slaiku, ēterisku karotāju cilts. Vakar es taču tiešām biju ļoti līdzīgā vietā, tikai vēl plašākā, spilgtākā, dzīvākā. |
|
| |
|
Komēta nāk
Es šonakt sapņoju, ka Zemei tuvojas Komēta. Un pietuvojas tā, ka es uz tās uzlecu un pa tās trajektoriju braucu prom. Izrādās, ka komētai iekšā ir tāda kā istaba, kurā iekāpju un pa logu skatos, kā Zeme attālinās. Un apzinos, ka, jo tālāk esmu, jo lēnāk rit laiks manā apziņas punktā, bet ātrāk - uz Zemes, un ar katru sekundi, ko pavadu uz komētas, palielinās attālums starp manu un Zemes realitāti, līdz ar to - cerība un jēga atgriezties. Pie sienas komētas istabā ir karte, uz kuras ļoti interesantās shēmās attēlota Zemes vēsture, apdzīvotība un attīstība, un acu priekšā tas viss pamazām reducējas līdz līnijām, kas apzīmē izmirušu planētu, pēc kā saprotu, ka tur jau ir pagājuši simtiem tūkstoši gadu. Tas bija visnotaļ skumji un vientuļi, un komētas virzībā laikam vēl bija punkts, kad tā nolidoja vēlreiz tuvu gar Zemi, bet tad tur jau bija tikai pelēks tuksnesis ar sagruvušām metāla konstrukcijām šur un tur. Pa to laiku biju iemācījusies komētu ar gribēšanu vadīt, tad nu gribēju uz vietu, kur ir dzīvība, un tālu, tālu atradu planētu, kas visa bija jūra, ar vienu milzu salu, kas bija izmargota ar fantastiskām lagūnām. Viss zaļi-zili skaists, dzīvs, ar vijīgiem kokiem, eksotiskiem ziediem, mežonīgi dzīvām un intensīvām krāsām, silts un maigs. Tur komēta viegli nolaidās, bez trieciena, un man pretī nāca tirkīzzilas un debeszilas, ļoti garas būtnes ar slaikiem, tieviem un caurspīdīgiem locekļiem, garenām, fejiskām sejām, ļoti slīpām un mazliet kukainīgām acīm, un interesantām, metāliskām galvas rotām, kādas esmu agrāk vīzijsapņos ļoti neskaidri redzējusi, bet šoreiz tas bija skaidri. Es jutos nedroša, vai viņi mani pieņems un vai maz drīkstu tā vienkārši ierasties, bet viens no viņiem draudzīgi stiepa pretī roku, lai palīdzētu izkāpt un uzņēma ar sapratni, laipni. Tur bija tāds vējš, it kā atrastos siltā, tekošā ūdenī, kas sīkās tērcēs skrien ap ādu. |
|
| |
|
Šonakt biju Ellē un lieliski pavadīju laiku, trakulīgi lidinoties cauri liesmojošas pilsētas ielām, satiekot mīlamos un mīlošos, izmēģinot jaunus asmeņus un ķēdes, iepazīstot jaunās sejas un vienkārši izbaudot spārnus un melni zvīņotas bruņas. Brāļi, brāļi, reizēm mēs nemaz neesam tāli! :) |
|
| |
|
Rūsainas un klinšainas pļavas vidū, zem tumšzilām debesīm notika deja. Spēle, ja jums tā tīk. Dažādas būtnes - cilvēki, eņģeļi, velni, dabas gari, dzīvnieki - vismaz vairāki simti viņu - no nekurienes skanošas mūzikas pavadībā līganā solī dejoja riņķa deju. Nebija īsti izšķirams, vai mūzika tik tiešām ir harmoniju virken, vai dunošs Visuma haoss. Daži rokās sadevušies, ja rokas bija, daži pa savam, saticīgi un acīs lūkodamies, svētsvinīgi. Katrs turēja vienu roku paceltu, ja tādas bija, protams, un tajā plīvoja liesmiņa tādā krāsā, kādā ir būtnes dvēsele. Manā mijās ugunssarkanais ar smaragda zaļo, bet vairāk jau zaļais. Brīdi pa brīdim, bez noteikta ritma, mūzika apklusa un tad visi dejotāji pa pāriem vien metās viens pret otru ar mērķi cīnīties līdz nāvei, taču pirms uzbrukuma viens jautāja - Vai tu gribi citu krāsu? -, bet otrs atbildēja - Savu izvēli esmu izdarījis. Kādā mirklī mūzika atsākās, un tad turpinājās svētsvinīgi vieglā deja, bet pamazām kāds no pāriem tika nogālēts un dejotāju palika arvien mazāk un mazāk, līdz beigās paliktu divi. Man bija zobens un es to ielaidu dziļi pavedinoši smīnošā pusaudzē ar akmens pelēku harpijas ķermeni un tādu pat smaragdzaļu liesmu, kā man. |
|
