Likantropiskās · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli.

***

Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry