Likantropiskās · piezīmes

Redzēju senas grāmatas, nodzeltējušas ādas vākos un ar tādām pat lapām, rakstītas ar roku brūnganā tintē, kurās bija rakstīts par jau aizmirstu maģiju, par raganības vēsturi, par vajāšanām un inkvizīciju, par zīmogiem, kas izsauc un noslēdz, par dziednieciskiem augiem un būtnēm no paralēlām pasaulēm. Bija attēls ar kādu burvi, kas tiek sadedzināta sārtā, taču smaida, un zem tā bija paskaidrots, ka daudzas sadedzināšanu uztvērušas kā atbrīvojumu no konstantās sabiedrības cīņas un nosodījuma pret viņu darbu, un kā iespēju veikt to netraucēti no tās pasaules, kur nu katrs nonāk pēc fiziskās nāves.

***

Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu.