Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis.
Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup.
Labāk sadedziniet mani, kad miršu.