Sapnī es biju bērns tumšā dzelmē. Redzēt nevarēja neko, tikai tumsu, un just ūdens svaru. Es atradu brieža ragus, ar šķēpeli galvaskausa, un stirnas ragus, tādus pat. Tad mirklis tos nesot, un pretī man bija Ugunsdievs, rudiem matiem līgani plīvojot straumē kā liesmai. Sniedzu viņam brieža ragus un viņš tos lika galvā kā kroni; galvaskausa strēle baloja viņam starp acīm, un es tāpat kronēju sevi ar stirnas rotu. Mēs stāvējām tuvu un mijām lomas. Meita, draudzene, mīļākā, māsa, tēvs, mīļākais, brālis, draugs. Ugunsdievs smaidīja siltu smaidu; viņa ragu galos iedegās ugunis, un viņš lieca galvu pret mani. Ragi savijās, sažuburojās, uguns kāpa no viena pret otru, smaidā kūrās maigums, viedums, mūžsena nopietnība, spēle un rituāls. Aizdegās mati; mati bij uguns.
Augšpus, caur viļņiem var redzēt - deg dzelme un lūkojas pretī.