Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošso un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts.
Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu.