 | |
|
Pasakas ir Cilvēkam asinīs. Tāpēc nevienam nevari aizliegt sacerēt pasakas par sevi, vēl vairāk - gribi vai negribi, to dara jebkurš un allaž. :) Īsts, ja paveicas, esi tikai sev, bet citu acīs vienmēr būsi tēls, kas mainīsies no stāsta uz stāstu, līdz reiz to satiksi ielās un nemaz neatpazīsi. |
|
| |
|
Neesmu dažas dienas šo pierakstījusi, tāpēc detaļas nedaudz pabalējušas. Vasara. Pāri mežainam apvidum paliela ļaužu grupa ar helikopteriem transportē vairākas garenas koka kastes. Es to redzu, gribu zināt vairāk, sekoju. Grupai seko arī citi, kas šīs kastes vēlas iegūt savā valdījumā - kaut kāda militarizēta vienība. Viņi satiek mani un jautā, pa kuru ceļu grupa devusies, taču norādu nepareizo. Uz purvu. Pati te eju, te pa koku galotnēm lodāju, te lidoju nopakaļus. Viss ir zaļš, zaļš, zaļš. Ceļš apstājas pļavā, pie augstām klintīm, lapukoku audzes ielokā. Kastes tiek atvērtas. Tajās ir miesas gabali. Tie tiek likti noteiktā kārtībā uz zemes, zālē, ar tiem runā, tos vārdo. Tad tie sāk vīties un vienoties un pamazām pieceļas stalts augums. Garāks par jebkuru cilvēku, smalkiem kauliem, stiegroti muskuļots, savādi ēterisks, tomēr spēcīgs, bez novecojuma, slimību vai ievainojumu pēdām. Bez dzimumzīmēm, bez matiem, bez nabas. Āda iekšēji staro bāli zeltaina. Sejas vietā - teju mežģīņots vijums no ādas kārtām, kas sastingušas pirmatnējā, nekustīgā mākslas darbā, atgādinot kalumus rūnakmeņos. Viņš bija Nāve un es pie Viņa gāju. Viņa tuvums man pieskārās un tajā es ieņēmu Viņa bērnu. Tas piedzima tūdaļ, kā gaismas uzliesmojums caur manām šūnām un dobja dunoņa pāri pasaulei, un tajā man tika doti spārni, visos toņos zili, no saknēm teju melni un galos kā debess. Un Nāve bija visā man līdzās. |
|
| |
| |
|
ne labās rokas ceļš ne kreisās ne sava seja, ne citas līdz sāpēm un no jauna ej krustiem un debesīs šķērsu laid saknes lai nāk lietus lai augstums krīt un pazeme ceļas |
|
| |
|
Pētot pamestu būves daļu nozvelties uz ledus un paraut sev līdzi dzelzs durvis, kas divtik augstākas par mani pašu, ir jautrs pasākums. :D |
|
| |
|
Šonakt es sapnī biju sarkanmatains maori vīrietis no seniem laikiem. Ar bāli brūnu ādu, dzeltenrudu, tetovētiem pleciem un kauri kaklarotu uz krūtīm. Es pats sev smaidīju un teicu, ka esmu dievu dēls, dievu pēctecis, un sajūta bija pareiza. Pamostoties, protams, es nespēju likties mierā, un meklētājs tika pie uzdevuma meklēt "red haired maori", "red haired maori gods", "red hair in polynesia", etc. Tālu nebija jāmeklē - jā, izrādās, ir sarkanmatainie Polinēzijā un starp pašiem maori. Leģendas klīst, ka viņi ir cēlušies no Patupaiarehe, kalnos mītošas, zilādainas feju cilts - nē, ne tādu taureņspārnu feju cilts, kā bērnu grāmatās, bet gara auguma, slaiku, ēterisku karotāju cilts. Vakar es taču tiešām biju ļoti līdzīgā vietā, tikai vēl plašākā, spilgtākā, dzīvākā. |
|
| |
|
Komēta nāk
Es šonakt sapņoju, ka Zemei tuvojas Komēta. Un pietuvojas tā, ka es uz tās uzlecu un pa tās trajektoriju braucu prom. Izrādās, ka komētai iekšā ir tāda kā istaba, kurā iekāpju un pa logu skatos, kā Zeme attālinās. Un apzinos, ka, jo tālāk esmu, jo lēnāk rit laiks manā apziņas punktā, bet ātrāk - uz Zemes, un ar katru sekundi, ko pavadu uz komētas, palielinās attālums starp manu un Zemes realitāti, līdz ar to - cerība un jēga atgriezties. Pie sienas komētas istabā ir karte, uz kuras ļoti interesantās shēmās attēlota Zemes vēsture, apdzīvotība un attīstība, un acu priekšā tas viss pamazām reducējas līdz līnijām, kas apzīmē izmirušu planētu, pēc kā saprotu, ka tur jau ir pagājuši simtiem tūkstoši gadu. Tas bija visnotaļ skumji un vientuļi, un komētas virzībā laikam vēl bija punkts, kad tā nolidoja vēlreiz tuvu gar Zemi, bet tad tur jau bija tikai pelēks tuksnesis ar sagruvušām metāla konstrukcijām šur un tur. Pa to laiku biju iemācījusies komētu ar gribēšanu vadīt, tad nu gribēju uz vietu, kur ir dzīvība, un tālu, tālu atradu planētu, kas visa bija jūra, ar vienu milzu salu, kas bija izmargota ar fantastiskām lagūnām. Viss zaļi-zili skaists, dzīvs, ar vijīgiem kokiem, eksotiskiem ziediem, mežonīgi dzīvām un intensīvām krāsām, silts un maigs. Tur komēta viegli nolaidās, bez trieciena, un man pretī nāca tirkīzzilas un debeszilas, ļoti garas būtnes ar slaikiem, tieviem un caurspīdīgiem locekļiem, garenām, fejiskām sejām, ļoti slīpām un mazliet kukainīgām acīm, un interesantām, metāliskām galvas rotām, kādas esmu agrāk vīzijsapņos ļoti neskaidri redzējusi, bet šoreiz tas bija skaidri. Es jutos nedroša, vai viņi mani pieņems un vai maz drīkstu tā vienkārši ierasties, bet viens no viņiem draudzīgi stiepa pretī roku, lai palīdzētu izkāpt un uzņēma ar sapratni, laipni. Tur bija tāds vējš, it kā atrastos siltā, tekošā ūdenī, kas sīkās tērcēs skrien ap ādu. |
|
| |
|
Gulēju šodien sniegā, saulē, viršos un priedes kā asni auga caur mani, tiecās tirkīza debesīs un vējš to zaros viļņoja, viļņoja... Aizverot acis gandrīz biju pie jūras. Zeme kūpēja, sniegs kūpēja, viss izkusīs drīz un visu straume šūpos, ne vējš. Prātam ir jautājumi, tas mēģina runāt, taču šalkoņa nāk un iet, neatbild ne uz ko un pastāsta visu. Klusē, pašalc ar mums, lai galotnes dejo. Tikai pēc laika ievēroju, ka guļu pie kaila bērza un priedes ap mums kā vainags. Sērsna zem manis izkusa un nogrimu tuvāk pie mellenājiem un mūžzaļas sūnas. Klusē... Ir dienas, kad nedz jautājumi, nedz atbildes nav nekam vajadzīgi. Bāli augumi egļu zaros un tālumā pieklusināts smaids. Jā, arī smaidam ir balss. |
|
| |
|
Vakar naktī mežs bija piepildīts un rosīgs. Drīz jau pavasaris, bet pēdējie no ziemas vēl iet savās dejās un medībās. Lapsu rejas tumsā. Zvaigznes degoši spilgtas, sen nebija tāds spožums redzēts, un zemu, zemu pāri galvai pārlaidās gada pirmais mežazosu kāsis. |
|
| |
|
tie, kuriem acis vienmēr ir vaļā, varbūt glāžainas mazliet, plašas. acis, kurās saspringta, degoša apziņa urbjas cauri pasaulēm, taustās un redz visus ceļus, kurus lodes ies. gaišas, bet ne gaismas dēļ. trauksme zem apvāršņa, pirms vētras, trīsuļojošs plašums. stepe, kuru izskriet vienā elpā un vēl mazliet. brāļi, mani brāļi, ak vai. |
|
| |
| |
|
Zirga ceļš
Es ar diviem domubiedriem rakstām blogu par mūsu ceļu pie zirgiem un zirgu ceļu pie mums - http://www.zirgacels.blogspot.com/ |
|
| |
| |
| |
| |
| |
| |
|
http://horoskopi.maiji.lv/
13. atslēga. Ērglis – Rietumu tonāli dod saviem aizbilstamajiem talantu maskēties, kā hameleoniem. Gaismas avots viņu enerģetiskajā laukā ir grūti nosakāms. Viņi mirgo. Atšķiras no pārējiem ar spēcīgu, dažreiz nekontrolējamu iztēles spēju. Rietumi manipulē ar jūtām. Paši to neapzinoties saskarsmē ar citiem vienmēr pieņem kādu lomu, kuru uzdod, kā savu patieso būtību. Spēj pārliecināt. Dažreiz mēdz būt sentimentāli līdz bērnišķībai, un idejiski līdz fanātismam. Labi izjūt apkārtējo telpu. Savus lēmumus nosapņo. Stresa situācijās kļūst nekontrolējami. Viņu rīcību vada sajūtas. Jūtīgi. Ideālisti. Tomēr mēdz slēpt savu patieso būtību. Atbild uz jautājumu ar jautājumu. Labi aktieri. Piemīt jūtu dziļums un sensitivitāte. Spēj projicēt savas izjūtas uz apkārtējiem, radīt atmiņā paliekošus tēlus. Jebkurā savā darbībā ieliek jūtas. Bieži vien pārspīlē vai samazina savu nozīmību. Var strauji bez acīmredzama iemesla mainīties noskaņojums. No personīgā lieluma mānijas līdz absolūtam mazvērtības kompleksam. Viegli kļūst par ideju fanātiķiem un spēj aizraut arī apkārtējos. Labi, ja ideja nav pilnīgi atrauta no realitātes. Ērglis liek apkārtējiem paskatīties uz dzīvi plašāk, liek apkārtējiem inteliģentāk uzvesties. Spēj aizraut apkārtējos ar ideju. Kontaktējoties ar viņu mazāki cilvēki jūtas maznozīmīgāki. Lielos savukārt Ērglis samazina. Viņš vienmēr prasa pret sevi cieņu un uzmanību. Apkārtējie automātiski sāk sevi salīdzināt ar šī tipa cilvēkiem. Sievietes var radīt par sevi iespaidu, ka viņām ir augstāks statuss nekā patiesībā. Ar šīs zīmes sievieti vīrietis jūtas mazāks nekā patiesībā. Sieviete pārņem partnera enerģiju. Profesors, ideālists, plānotājs, izskatās pēc zinoša cilvēka. Āriene mainīga, viegli radīt par sevi inteliģentu iespaidu. Problēmas ar personīgā svarīguma kompleksu. Viegli krīt histērijā, var piemist gaišredzības spējas. |
|
| |
| |
|
Šonakt biju Ellē un lieliski pavadīju laiku, trakulīgi lidinoties cauri liesmojošas pilsētas ielām, satiekot mīlamos un mīlošos, izmēģinot jaunus asmeņus un ķēdes, iepazīstot jaunās sejas un vienkārši izbaudot spārnus un melni zvīņotas bruņas. Brāļi, brāļi, reizēm mēs nemaz neesam tāli! :) |
|
