Likantropiskās · piezīmes

Šorīt arī es sastapos ar leģendāro sabtransa briesmoni - veceni, kas pustukšā autobusā, izmantojot krāšņu leksiku, grib iebīdīties tieši tajā vietā, kur sēž cibiņš, pie tam, vienvietīgajā vietā. :D

Baltais suns saka, ka viss būs labi. Ver vaļā plaši savas dzintara acis un lec.

Idiots idiotam idiots.

Lasi šeit.

Pieradināties pie daudzmazākēšanas patiesībā ir ļoti viegli.

no rīta rīsi, pusdienās rīsi, vakarā vairs nerīsi

leap of faith

Daudz nevajag, kad sapnī tevi uzmeklē tavs dievs un varat kopīgi doties vienkāršā pastaigā pa vecpilsētu, uzmeklējot jauku ģimenes restorānu, kura pagrabstāvi ved dziļi pazemē un kuru vienatnē atrast vairs nespēsi. Daudz nevajag. Tas miers un ekstāze ir jāiepazīst, ir jāpielūdz mazliet, lai zinātu. Ne velti to senāk darīja dzimtas, ciltis, tautas, pasaules. :) Ne velti dara arī tagad. Es tikai labāk palikšu pie savējiem...

Ja varētu vienkārši paņemt savus zvērus azotē un braukt, brauktu uz Kanādu. Vieta atrastos.

sometimes night takes me
up there, into the dreamless dark
where waves of void roll in a silent rhythm,
old worlds are no more
and stars have not yet been born
there, only there
I feel at home

Smacīgos vasaras vakaros viņa atlaižas ādas krēslā, pie kura līp miesa un kura atzveltni skrandās sadriskājuši kaķi. Labi tā sēdēt un laiski negribēt rītdienu. Zilgana migla sūcas no stūriem un iekalst neglīti kailās grīdas spraugās. Uz mirkli tuvāk tuvajam, kas nav aizskarams. Neizcīni savu cīņu, viņa sausām lūpām teica kādam, kas valstījās pie durvīm, cenšoties atraisīt sasaistītās rokas; ne šovakar. Ne tad, kad gribu aizziest plaisas sienās. Vai neatceries, kā tajās var pazust... Uz galda malas nolikts asmens pilina monitora balto gaismu biezām, smagām lāsēm. Virve savelkas ciešāk, tumsa tāpat. Zini, es pie šīs dziesmas varētu nogalināt, viņa teica.

http://bellemare.bandcamp.com/track/the-boat-of-the-fragile-mind-2

Neredzamais negaiss
Dzirksteļmākons
Deg, mūžīgi mūžos, deg.

Izdevās laba spēle ar gaismu. Tagadējā istabā varu sēdēt tieši pretī spogulim, taču spogulī sevi neredzēt, un atspulga vietā manī lūkojas logā iekārta maska, caur kuras acīm veros debesīs, un debesis - manī. Tikmēr kaķi virina visa veida durvis un no neeksistējošiem leņķiem brīžiem džinkst Austras zvārgulis. Iedzeru malku Bohēmijas alus par tevi, mans dievs!

Sapnī es biju bērns tumšā dzelmē. Redzēt nevarēja neko, tikai tumsu, un just ūdens svaru. Es atradu brieža ragus, ar šķēpeli galvaskausa, un stirnas ragus, tādus pat. Tad mirklis tos nesot, un pretī man bija Ugunsdievs, rudiem matiem līgani plīvojot straumē kā liesmai. Sniedzu viņam brieža ragus un viņš tos lika galvā kā kroni; galvaskausa strēle baloja viņam starp acīm, un es tāpat kronēju sevi ar stirnas rotu. Mēs stāvējām tuvu un mijām lomas. Meita, draudzene, mīļākā, māsa, tēvs, mīļākais, brālis, draugs. Ugunsdievs smaidīja siltu smaidu; viņa ragu galos iedegās ugunis, un viņš lieca galvu pret mani. Ragi savijās, sažuburojās, uguns kāpa no viena pret otru, smaidā kūrās maigums, viedums, mūžsena nopietnība, spēle un rituāls. Aizdegās mati; mati bij uguns.

Augšpus, caur viļņiem var redzēt - deg dzelme un lūkojas pretī.

Potoo ir mana jaunā mīļākā putnu suga! :D

Silent Hill, Silent Hill, dashing through the ashes...

Dievinu sirēnu pārbaudes. :)

Pēc 2 nedēļām beidzot atvaļinājums. Iekāpšu vējā un nenākšu ārā.

Visi mani pieņēmumi par to, kas ir svarīgs un ievērības vērts, izkūst kaķa murrāšanā.

Ne vējš, ne karogs.

Stāsts par mani sabiedriskās vietās.

Iedvesmojoties no inese_tk , uzrakstīšu arī es par zirga pirmo mēnesi jaunajā dzīvesvietā. Godīgi sakot, likās, ka vecās pietrūks vairāk, bet tā nav. Jā, varbūt var piesieties rajona sakārtotībai, nelielākam apvidum, jocīgiem, postapokaliptiskiem ciematiņiem apkārtnē, dzīvākai vietējo iedzīvotāju kustībai, taču...

Man patīk vēja pilnas pļavas, kas šalc, rēc un čukst kā jūra. Taisnība, aktīvā darbība stallī un plašumi visapkārt iedvesmo darīt vairāk, biežāk un labāk. Laiks nepazūd. Un tagad varu tikt krietni vien biežāk un ātrāk pie sava varenā zirga. Ja runājam par zirgu, tad man šķiet, ka viņš ir labi iejuties. Pāreja jaunajā barā bija ļoti mierīga un tagad viņš jau sāk atdalīties no trīs pārbraucēju pulciņa un uzsāk jaunas draudzības ar vietējiem zirgiem. Mīnuss bija nepieciešamība pusi mēneša uz nakti atstāt viņu boksā - tiešām ir jocīgi aizvērt durvis un apzināties, ka viņš tur visu nakti stāvēs - taču nu jau praktiski viss bars dzīvojas pa āru visu diennakti un pie apvāršņa rēgojas iespēja vasaras laikā radīt ziemas aploku naktīm.

Un savāda tomēr tā nosacītā robeža starp pasaulēm - vienu, kurā zirgs ir kaut kas līdzīgs dzīvam, mīļam trenežierim, ar kuru pajāt, kuru paglaudīt un tad nolikt maliņā līdz nākamajai reizei (un trenežierim nav daudz izvēles, viņam ir vienkārši jābūt tam, ko no viņa gaida), un otru, kurā nav jocīgi iet pastaigās pie rokas, kopā gulēt ganībās un ieklausīties vienam otrā.</span>

Bet šobrīd jūtos labi.

Jo tuvāks pilnmēness, jo lielāka iespēja, ka Citpasaulē griezīšu rīkles. Te neierakstu visu, ko atceros. :)