Likantropiskās · piezīmes

Iedvesmojoties no inese_tk , uzrakstīšu arī es par zirga pirmo mēnesi jaunajā dzīvesvietā. Godīgi sakot, likās, ka vecās pietrūks vairāk, bet tā nav. Jā, varbūt var piesieties rajona sakārtotībai, nelielākam apvidum, jocīgiem, postapokaliptiskiem ciematiņiem apkārtnē, dzīvākai vietējo iedzīvotāju kustībai, taču...

Man patīk vēja pilnas pļavas, kas šalc, rēc un čukst kā jūra. Taisnība, aktīvā darbība stallī un plašumi visapkārt iedvesmo darīt vairāk, biežāk un labāk. Laiks nepazūd. Un tagad varu tikt krietni vien biežāk un ātrāk pie sava varenā zirga. Ja runājam par zirgu, tad man šķiet, ka viņš ir labi iejuties. Pāreja jaunajā barā bija ļoti mierīga un tagad viņš jau sāk atdalīties no trīs pārbraucēju pulciņa un uzsāk jaunas draudzības ar vietējiem zirgiem. Mīnuss bija nepieciešamība pusi mēneša uz nakti atstāt viņu boksā - tiešām ir jocīgi aizvērt durvis un apzināties, ka viņš tur visu nakti stāvēs - taču nu jau praktiski viss bars dzīvojas pa āru visu diennakti un pie apvāršņa rēgojas iespēja vasaras laikā radīt ziemas aploku naktīm.

Un savāda tomēr tā nosacītā robeža starp pasaulēm - vienu, kurā zirgs ir kaut kas līdzīgs dzīvam, mīļam trenežierim, ar kuru pajāt, kuru paglaudīt un tad nolikt maliņā līdz nākamajai reizei (un trenežierim nav daudz izvēles, viņam ir vienkārši jābūt tam, ko no viņa gaida), un otru, kurā nav jocīgi iet pastaigās pie rokas, kopā gulēt ganībās un ieklausīties vienam otrā.</span>

Bet šobrīd jūtos labi.