| |
| |
|
Auļi vispirms, pa garu, garu pļavu, brīvām pavadām. Vējš izsit asaras acīs un pa priekšu auļojošais zirgs cērt zemes pa gaisu. Vēl mirklis, abi zirgi jau līdzās un liekas, ka asinis dun viņu soļu ritmā. Pļavas galā griežam mājup. Zeltaina saulrieta gaisma, zeltains pērnās zāles lauks un no grāvja izlido zeltainu stirnu bars. Tās skrien gluži paralēli mums, zirgi paceļas lēkšos un traucamies kopā. Drīz stirnas nolemj griezties uz meža pusi, tieši mums gar deguniem, un Snikers tām slaidā lokā seko, līdz stirnas pazūd ēnās. Tikai mirklis no dzīves. |
|
| |
|
Cienītais monsieur Zirgs nu jau kopš sestdienas jaunajā (taču pazīstamā) dzīvesvietā un iejūtas labi. Pēc sviesta iepriekšējā mītnē tagad, domājams, mums abiem gribas vienkārši un mierīgi padzīvot savā nodabā. :D |
|
| |
| |
|
Iedvesmojoties no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} inese_tk , uzrakstīšu arī es par zirga pirmo mēnesi jaunajā dzīvesvietā. Godīgi sakot, likās, ka vecās pietrūks vairāk, bet tā nav. Jā, varbūt var piesieties rajona sakārtotībai, nelielākam apvidum, jocīgiem, postapokaliptiskiem ciematiņiem apkārtnē, dzīvākai vietējo iedzīvotāju kustībai, taču...Man patīk vēja pilnas pļavas, kas šalc, rēc un čukst kā jūra. Taisnība, aktīvā darbība stallī un plašumi visapkārt iedvesmo darīt vairāk, biežāk un labāk. Laiks nepazūd. Un tagad varu tikt krietni vien biežāk un ātrāk pie sava varenā zirga. Ja runājam par zirgu, tad man šķiet, ka viņš ir labi iejuties. Pāreja jaunajā barā bija ļoti mierīga un tagad viņš jau sāk atdalīties no trīs pārbraucēju pulciņa un uzsāk jaunas draudzības ar vietējiem zirgiem. Mīnuss bija nepieciešamība pusi mēneša uz nakti atstāt viņu boksā - tiešām ir jocīgi aizvērt durvis un apzināties, ka viņš tur visu nakti stāvēs - taču nu jau praktiski viss bars dzīvojas pa āru visu diennakti un pie apvāršņa rēgojas iespēja vasaras laikā radīt ziemas aploku naktīm. Un savāda tomēr tā nosacītā robeža starp pasaulēm - vienu, kurā zirgs ir kaut kas līdzīgs dzīvam, mīļam trenežierim, ar kuru pajāt, kuru paglaudīt un tad nolikt maliņā līdz nākamajai reizei (un trenežierim nav daudz izvēles, viņam ir vienkārši jābūt tam, ko no viņa gaida), un otru, kurā nav jocīgi iet pastaigās pie rokas, kopā gulēt ganībās un ieklausīties vienam otrā.</span> Bet šobrīd jūtos labi. |
|
| |
|
Zirga ceļš
Es ar diviem domubiedriem rakstām blogu par mūsu ceļu pie zirgiem un zirgu ceļu pie mums - http://www.zirgacels.blogspot.com/ |
|
| |
| |
|
Divas puses
Ieslēdzam sapni apzināto, izveidojam urban exploring stila vidi, radām bruņojumu pēc sava ģīmja un līdzības, ļaujam zemapziņai izveidot interaktīvo spēles daļu (lai interesantāk), un ejam vājas redzamības apstākļos medīt zombijus. Jauka izklaidīte pirms darba nedēļas sākuma un iemaņas nekur nav zudušas. :) *** Ieslēdzam nomodu apzināto un ejam mežā. Atradu vairākas vienuviet augošas dižpriedes, katrai pa diviem vai trejiem stumbriem, zari sākas jau teju no zemes, pie saknēm lieli skudrupūžņi, sūnas īpaši spilgtas un visriņķī blīvi saaugušas visas apkārtnes galvenās koku sugas. Liela, svēta sajūta tur bija, atgriezīšos. Vēl atradu mednieku skatutorni, kurā labprāt uzkāptu, taču likās, ka pat zem mana svara tas sabruks, līdzko būšu tikusi augšā. *** Brīvībai auļos rodas jaunas krāsas un vārdi. Ritms no sirdīm sitas pret ceļu, dzeltenas lapas virpulī, savstarpēja uzticība un dzīvības uzticēšana, ātrs un vēl ātrāks, vēja aizsista elpa un asaras acīs. Kaut kas svētsvinīgs tajā visā . |
|
| |
|
Meh, sacensības atcēla dalībnieku trūkuma dēļ. Nākamās būs, ātrākais, pavasarī. Neko darīt, jāturpina to izturību trenēt un tad jau būsim vēl labāki. |
|
| |
| |
|
Šobrīd
Atgriežas putni. Dzērves, zosis, pīles, gulbji, bridēji, pogotāji, lieli un mazi, mežs pilns balsu, pazīstamu un senāk nedzirdētu. Aļņu jaunuļi arī bradā apkārt, uz takām daudz pēdu. Aizvedu zirgu līdz pļavai, viņš atrada pirmos zāles stiebrus, nokoda tos un iepūta man sejā vasaras elpu. Un zirgi arī pilni pavasara, skrien un spēlējas, viens ar otru un ar jātniekiem. Pilni vēja. Aizej mierīgā izjādē un pēc dažiem mirkļiem trīs zirgi ar saviem jātniekiem jau auļos sānu pie sāna. Vēlāk sēdi vienam tādam pie kājām un skaiti mantru - zirgs, mans zirgs, mans zirgs... Viņš bubina tumsā, kad saucu viņa vārdu un nevaru atrast starp ēnām, un tad nāk pretī lielā, mīkstā solī, lai piespiestu pieri pie pieres. (Vēlreiz gribas atkārtot, cik labs lēmums bija viņu pārvest uz DZ. Zvērs staro pašapmierinātībā, acīs dzirkstelīte un dzīvesprieks. Tak pašai arī labi. Tai mežā it sevišķi, iejūtos arvien vairāk un jūtos starp savējiem - šobrīd nerunāju par cilvēkiem.) |
|
| |
| |
|
Zirgu ļaudis ar saviem zirgiem mēdz darīt dažas īpašas lietas, kuras nav ieteicams redzēt maziem bērniem, emocionālām pusaugu meitenēm, tiklām jaunuvēm, mātēm ar maziem bērniem, kā arī morāli šķīstiem pensijas vecuma ļaudīm un pārliecinātiem kristiešiem. He he. :)) |
|
| |
|
Dabas zirgi internetos. :)
|
|
| |
|
Ziemas nakts. Pilnmēness. Egles kā kolonnas gotiskās katedrālēs. Sniegs apņēmis visu. Divas sievietes uz neapsedlotiem zirgiem klusos soļos pa baltām takām, zem baltiem zariem, gaisā mirdz ledus kristāliņi un kūpošas zirgu elpas lēni ceļas kā dūmi no pirts skursteņa. Viss mānīgs un mainīgs sudrabaini zilganās ēnās. Amitabha. |
|
| |
| |
| |
| |
|
Bubuļu ugunskristības
Bioloģiskais pulkstenis nostrādāja perfekti un izglāba no kašķa ar priekšnieci - biju aizmirsusi uzlikt modinātāju, bet pamodos precīzi tai pašā laikā, kā mostos, ja tas būtu ieslēgts. Pie tam, tas ir ellīgi agri! *** Vakar pirmo reizi biju stallim blakus esošajā mežiņā ar Snikeru jāšus. Saulrieta pēdējos mirkļos, tāpēc vairāk par 20min nesanāca - negribējās pa tumsu tomēr, kamēr nav sniega, kas padara visu gaišāku. Snikers bija malacis - nervozs gan salīdzinoši, bet turējās braši un likās, ka, tā kā juta, ka pati neesmu ļoti pašpārliecināta, uzņēmās manis sargāšanu un šausmīgi rūpīgi pārbaudīja katru tumšāko bedri vai mežstrādnieku atstāto baļķu kaudzi. Dabūjām arī bubuļu ugunskristības - pēkšņi no ceļa līkuma pretī izbrauca kvadracikls, kura tuvošanos lielā vēja un koku šalkoņas dēļ nebiju sadzirdējusi. Paspēju Sniķi novest ceļmalā, kur viņš stāvēja izslējies kā briedis, līdz saprata, ka kvadracikls zirgus neēd un tad jau varējām arī garām mierīgi noiet. Pēc tam viss atpakaļceļš bija patīkams - forši parikšojām, arī bremzes jebkurā mirklī bija pieejamas, tikai brīžiem vajadzēja atgādināt, ka nav jāsatraucas un varētu arī lēni rikšot. Tagad taisos to atkārtot sestdien, bet nu jau ilgāk un ar lēkšiem, ja jutīšos tam mežā un vienatnē gatava un, ja Snikers būs mierīgāks. Bet viņa izbīšanās metode man patīk - nav no tiem, kas no izbailēm lec pa gaisu vai uzreiz kaut kur mēģina aiztesties - tā vietā viņš tikai "iesēžas" pakaļkājās, nedaudz sagriežoties uz baiļu avota pusi. |
|
| |
