***
Vakar pirmo reizi biju stallim blakus esošajā mežiņā ar Snikeru jāšus. Saulrieta pēdējos mirkļos, tāpēc vairāk par 20min nesanāca - negribējās pa tumsu tomēr, kamēr nav sniega, kas padara visu gaišāku. Snikers bija malacis - nervozs gan salīdzinoši, bet turējās braši un likās, ka, tā kā juta, ka pati neesmu ļoti pašpārliecināta, uzņēmās manis sargāšanu un šausmīgi rūpīgi pārbaudīja katru tumšāko bedri vai mežstrādnieku atstāto baļķu kaudzi. Dabūjām arī bubuļu ugunskristības - pēkšņi no ceļa līkuma pretī izbrauca kvadracikls, kura tuvošanos lielā vēja un koku šalkoņas dēļ nebiju sadzirdējusi. Paspēju Sniķi novest ceļmalā, kur viņš stāvēja izslējies kā briedis, līdz saprata, ka kvadracikls zirgus neēd un tad jau varējām arī garām mierīgi noiet. Pēc tam viss atpakaļceļš bija patīkams - forši parikšojām, arī bremzes jebkurā mirklī bija pieejamas, tikai brīžiem vajadzēja atgādināt, ka nav jāsatraucas un varētu arī lēni rikšot. Tagad taisos to atkārtot sestdien, bet nu jau ilgāk un ar lēkšiem, ja jutīšos tam mežā un vienatnē gatava un, ja Snikers būs mierīgāks. Bet viņa izbīšanās metode man patīk - nav no tiem, kas no izbailēm lec pa gaisu vai uzreiz kaut kur mēģina aiztesties - tā vietā viņš tikai "iesēžas" pakaļkājās, nedaudz sagriežoties uz baiļu avota pusi.