Likantropiskās · piezīmes

Vakar vācu pļavā tējas un skat - pļavmalā piestāj taksometrs (ko taksometrs dara gandrīz mežā?) un no tā izveļas visnotaļ piebriedis pusmūža vīrs ar pliku galvu un apaļām brillītēm uz deguna, rūtainā flīsa kreklā. Viss viņā tāds apaļš gluds, un tā nu viņš vēlās man pretī caur madaru džungļiem. Vārdu pa vārdam, vai varu viņam ieteikt smukas puķes, kuras vāzē ielikt sievai par prieku? Nē, nevaru vis, vācu tējām, nevis smukumam (un tādu īpaši smuku tāpat tuvumā nebija). Ā, nu tad vai varu ieteikt tējas? Viņš bērnībā ar māti tās laukos vācis, bet tagad viss aizmirsies. Protams, protams varu, un šķinu viņam vīgriezes, vībotnes, madaras. "Jā, piedodiet, neiepazināmies, mani sauc Jevgēņijs un varu jūs par velti aizvest mājās, es tepat Salaspilī dzīvoju!" Jevgēņijam nav papīra, kur pierakstīt, tāpēc viņš sava samsunga diktofonā sarkdams, mulsdams velk lauzītā latviešu valodā - "Tā zaļā, lapainā: Vī-bo-tne. Tā ar mazajiem ziediņiem, smaržo: Vī-grie-ze." Tie esot jocīgi vārdi, un man arī esot neparasts vārds. Jā, kā putns, es saku. Rādu ar pirkstu uz savu krūmā paslēpto velosipēdu un Žeņa māj ar galvu - jā, jā, saprotams, tad mani citreiz gan pavizināšot par brīvu, ja satiksimies. Paldies par tēju.

Kā rudens/ziema, tā man jāguļ uz zemes.

***

Starp citu, es arī tagad eju uz jogu.

Kolēga - Nāc, uzcienājies ar maizīti.
Es - Nē, paldies, negribas. /apskatos tuvāk/ ...un uz tām ir pastēte.
K. - Jā, ļoti garšīga, mājās taisīta.
E. - Noteikti. Taču, Pastēte.
K. - Ā, sapratu - bet tā taču nav gaļa!
E. - Pastēti taisa no aknām.
K. - Nu ja. Un aknas nav gaļa.

Kolēga "gaidībās" nolēmusi nekrāsot matus ar hennu, jo tad bērns piedzimšot ruds.

WHAT.

(+ ruds bērns tagad laikam skaitās zomg un nelaimīga mūža lāsts nabaga pēcnācējam)

Savulaik biju ļoti zvērināts gaļēdājs un man likās, ka, ja ēdienreizē nav gaļas, tā nekādi nevar būt nedz izteiksmīga, nedz daudzveidīga.
Jāsaka, kopš ēdu veģetāri (cenšos vegāni pamazām), ēdu tik daudzveidīgi, garšīgi un interesanti kā nekad iepriekš savā dzīvē.

Auļi vispirms, pa garu, garu pļavu, brīvām pavadām. Vējš izsit asaras acīs un pa priekšu auļojošais zirgs cērt zemes pa gaisu. Vēl mirklis, abi zirgi jau līdzās un liekas, ka asinis dun viņu soļu ritmā.

Pļavas galā griežam mājup. Zeltaina saulrieta gaisma, zeltains pērnās zāles lauks un no grāvja izlido zeltainu stirnu bars. Tās skrien gluži paralēli mums, zirgi paceļas lēkšos un traucamies kopā. Drīz stirnas nolemj griezties uz meža pusi, tieši mums gar deguniem, un Snikers tām slaidā lokā seko, līdz stirnas pazūd ēnās.

Tikai mirklis no dzīves.

Zemiskas atziņas -

Avokado tomēr ir garšīgs. Ļoti, ļoti.
Auzu piens arīdzan.
Labs falafels - vēl jo vairāk.
Cukini neatpaliek.
Melnais sezams arī foršs.
Rauga pārslas var kaisīt uz visa.
Izņemot varbūt uz kaķiem.

Mēs ar zirgazvēru jau kādu laiku dzīvojam šeit - http://www.draugiem.lv/zirgudarzs/
Ir labi.

Šorīt arī es sastapos ar leģendāro sabtransa briesmoni - veceni, kas pustukšā autobusā, izmantojot krāšņu leksiku, grib iebīdīties tieši tajā vietā, kur sēž cibiņš, pie tam, vienvietīgajā vietā. :D

Pētot pamestu būves daļu nozvelties uz ledus un paraut sev līdzi dzelzs durvis, kas divtik augstākas par mani pašu, ir jautrs pasākums. :D

Vakar virtuvē sarunājās divas lenoras - jaukā un reāliste.

R. (mazliet nīgri) - Un kāpēc maisiņš ož pēc gaļas?!
J. (nekavējoties, patiesā priekā, ar puķītēm un saulītēm) - Jo tur ir karbonāde!!!!

Bet tikko runāju pa tālruni ar kundzīti no Bauskas un mani pārņēma sajūsma, ka mēs tā - es Rīgā, viņa Bauskā, bet runājamies kā vienā telpā esošas! Valdījos, lai šo sajūsmu nepaustu, jo man liekas, ka viņa kā nopietna tiesas darbiniece to varētu pārprast un varbūt pat ņemt ļaunā. Varbūt viņai patiesībā labāk gribētos būt Rīgā, nevis Bauskā, bet es savukārt labprāt apciemotu Bausku...

Hā, dzīve, nu protams, atliek man paieties pa ielu, apcerot kādu darbību ētisko un garīgo pusi, lai man pretī nāktu smalks kundziņš melnā uzvalkā, melniem un pieglaustiem matiem, smailiem un slīpiem vaibstiem, kazbārdiņu, un, atzinīgi smaidot, pieklājīgi pamātu ar galvu. Es dzīvoju pasaku laikmetā un tas ir debešķīgs! :)

Bet nakts bija piedzīvojumu pilna. Tilts, kas ir kalns, pagānu svētki uz salas (acīmredzot, prāts kompensē netikšanu uz Menuo Juodaragis), stikla kapličas starp namiem Vecrīgā un skaisti, dzīvi mirušie tajās (kāds suns bija īpaši jauks, pie viņa sēdēju un kārtoju ziedus), un ledaini zilu acu īpašnieks, kuru iemīlēju, pierunāju palikt ilgāk un tad pinām zilas, violetas un indigo lentas viens otram matos. Ledaini, ledaini zils. (balsis fonā, aiz durvīm, līksmas - hei, šis ir uz ilgu, tas ātri nebeigsies!)

Man patika būt upē, uz akmeņiem stāvēt un skatīties spārēm acīs. Viņas laidās man uz rokām un tur atpūtās mirkli, pirms laisties tālāk, bet es paspēju nopētīt, cik līdzīgas viņas ir dārgakmeņiem. Man patika sviest ūdeni gaisā un radīt sīkas varavīksnes virs straumes, kas jau pēc sekundes kļuva par sudrabainu viznmu viļņos. Arī tas kukainītis, kas sastinga gaisā man tieši pie acīm, un likās, ka pasaulē esam tikai divi vien - jā, arī viņu atcerēšos. Un visu to, ko ar basām pēdām izlasīju rakstītu zālē, zemē, lietū. Pēc tam likās, ka uzvelkot kurpes pēdas kļūst aklas. Ne zemi sajust, ne zāli lasīt ar zolēm.

Un laimīgi cilvēki saulē un lietū - jā, man patīk viņus tādus redzēt. Cilvēkus un viņu izvēles.

Vēlāk sapnī biju Labirintā un pie Elles vārtiem. Tālāk gan šoreiz nē, bija slinkums un apnicīgi, un tā arī pateicu sargam Viņš pats ir vārti un kalns, melns kauls un tumšsarkans akmens. Sargs bija vīlies un neveikli šūpoja rokās kara cirvi. To izmantot jau tāpat būtu nevainīga spēle mūsu starpā, rituāls, bet tomēr. Ja ir cerēts, tad reizēm nav jauki cerību atlikt uz vēlāku laiku.

Laborante bija tik aizkustinoši rūpīga (un, neliegšos, smuka), ka viņai par prieku patēloju, ka tūdaļ, tūdaļ ģībšu. Un mēle man esot +/- centrēta.

Patīrīju arī es savu ciblisti. Kaut kā bija sakrājušies dažādi sen pazuduši ļaudis.

***

Jaunais dzīvoklis būs 113.mājas 13.durvīs ar episku kāpņu telpu, labu plānojumu, logu vannasistabā uz virtuvi, vitrāžu virtuves logā un skapīti troļļiem, kas piebūvēts pie sienas aiz virtuves loga. Un man būs atsevišķa istaba bibliotēkai. :D Tikai būs sarežģīti ar kādu kopā filmas skatīties. Vienīgā bēda - iepriekš tur dzīvojuši ne pārāk pieklājīgi kaķi. Bet terpentīns ar etiķi palīdzēs. Viss notiek uz labu!

***

Es vairs negulēšu, cik tas būs manos spēkos, es tikai atgriezīšos sapņos.

***

Mati bija gludi, gari un melni vienā pusē, bet vējā dejojoši un viļņoti - otrā, pa priekšu lidoja strazds vai varbūt vakarlēpis, un uz pasauli skatījos ar viņa acīm.

***

Ar vienu aci redzēju laumu pakalnus, zelta mirguļojošu vakara krēslu un dūmakainas varavīksnes senos ūdenskritumos dižmežu ielokos, bet ar otru - cilvēku, kas jautāja, kā varu tik droši runāt par tām pasaulēm. Par dabas dvēselēm, par zeltaino krēslu, par dziedošiem kalniem un koku stāstītām teiksmām. Un tiešām nezināju, ko atbildēt, smaidīju, mulsu, un likās - nu kā. Es taču redzu. Un ir tik dīvaini to izskaidrot, pamatot. Man taču nav jāpamato, kāpēc ticu, ka mājās mani gaida kaķi.

***

Viņš teica, ka viņu glābju, bet pats bija kā eņģelis un es jutos laimīga par viņa prieku vien.

Esmu atradusi savu vietu, ne tikai zirga. Visupirms jau viņi - zirgi, zirgi, zirgi, visi dzīvi un brīvi. Mežs, atvērts komunikācijai, pilns visa jauna un vēl neizzināta, acu pāri no krēslainām audzēm lūkojas ik brīdi un mežainas pēdas tikko šķērsojušas cilvēku takas. Cilvēki - patiesi, interesanti, patīkami, garīgi, ezotēriski, aktīvi, savu zirgu un cits cita draugi. Iespējas - radīt, īstenot, iedvesmot, piepildīt. Ir labi un būs vēl labāk. :)