Man patika būt upē, uz akmeņiem stāvēt un skatīties spārēm acīs. Viņas laidās man uz rokām un tur atpūtās mirkli, pirms laisties tālāk, bet es paspēju nopētīt, cik līdzīgas viņas ir dārgakmeņiem. Man patika sviest ūdeni gaisā un radīt sīkas varavīksnes virs straumes, kas jau pēc sekundes kļuva par sudrabainu viznmu viļņos. Arī tas kukainītis, kas sastinga gaisā man tieši pie acīm, un likās, ka pasaulē esam tikai divi vien - jā, arī viņu atcerēšos. Un visu to, ko ar basām pēdām izlasīju rakstītu zālē, zemē, lietū. Pēc tam likās, ka uzvelkot kurpes pēdas kļūst aklas. Ne zemi sajust, ne zāli lasīt ar zolēm.
Un laimīgi cilvēki saulē un lietū - jā, man patīk viņus tādus redzēt. Cilvēkus un viņu izvēles.
Vēlāk sapnī biju Labirintā un pie Elles vārtiem. Tālāk gan šoreiz nē, bija slinkums un apnicīgi, un tā arī pateicu sargam Viņš pats ir vārti un kalns, melns kauls un tumšsarkans akmens. Sargs bija vīlies un neveikli šūpoja rokās kara cirvi. To izmantot jau tāpat būtu nevainīga spēle mūsu starpā, rituāls, bet tomēr. Ja ir cerēts, tad reizēm nav jauki cerību atlikt uz vēlāku laiku.