Vakar vācu pļavā tējas un skat - pļavmalā piestāj taksometrs (ko taksometrs dara gandrīz mežā?) un no tā izveļas visnotaļ piebriedis pusmūža vīrs ar pliku galvu un apaļām brillītēm uz deguna, rūtainā flīsa kreklā. Viss viņā tāds apaļš gluds, un tā nu viņš vēlās man pretī caur madaru džungļiem. Vārdu pa vārdam, vai varu viņam ieteikt smukas puķes, kuras vāzē ielikt sievai par prieku? Nē, nevaru vis, vācu tējām, nevis smukumam (un tādu īpaši smuku tāpat tuvumā nebija). Ā, nu tad vai varu ieteikt tējas? Viņš bērnībā ar māti tās laukos vācis, bet tagad viss aizmirsies. Protams, protams varu, un šķinu viņam vīgriezes, vībotnes, madaras. "Jā, piedodiet, neiepazināmies, mani sauc Jevgēņijs un varu jūs par velti aizvest mājās, es tepat Salaspilī dzīvoju!" Jevgēņijam nav papīra, kur pierakstīt, tāpēc viņš sava samsunga diktofonā sarkdams, mulsdams velk lauzītā latviešu valodā - "Tā zaļā, lapainā: Vī-bo-tne. Tā ar mazajiem ziediņiem, smaržo: Vī-grie-ze." Tie esot jocīgi vārdi, un man arī esot neparasts vārds. Jā, kā putns, es saku. Rādu ar pirkstu uz savu krūmā paslēpto velosipēdu un Žeņa māj ar galvu - jā, jā, saprotams, tad mani citreiz gan pavizināšot par brīvu, ja satiksimies. Paldies par tēju.