Hā, dzīve, nu protams, atliek man paieties pa ielu, apcerot kādu darbību ētisko un garīgo pusi, lai man pretī nāktu smalks kundziņš melnā uzvalkā, melniem un pieglaustiem matiem, smailiem un slīpiem vaibstiem, kazbārdiņu, un, atzinīgi smaidot, pieklājīgi pamātu ar galvu. Es dzīvoju pasaku laikmetā un tas ir debešķīgs! :)
Bet nakts bija piedzīvojumu pilna. Tilts, kas ir kalns, pagānu svētki uz salas (acīmredzot, prāts kompensē netikšanu uz Menuo Juodaragis), stikla kapličas starp namiem Vecrīgā un skaisti, dzīvi mirušie tajās (kāds suns bija īpaši jauks, pie viņa sēdēju un kārtoju ziedus), un ledaini zilu acu īpašnieks, kuru iemīlēju, pierunāju palikt ilgāk un tad pinām zilas, violetas un indigo lentas viens otram matos. Ledaini, ledaini zils. (balsis fonā, aiz durvīm, līksmas - hei, šis ir uz ilgu, tas ātri nebeigsies!)