Auļi vispirms, pa garu, garu pļavu, brīvām pavadām. Vējš izsit asaras acīs un pa priekšu auļojošais zirgs cērt zemes pa gaisu. Vēl mirklis, abi zirgi jau līdzās un liekas, ka asinis dun viņu soļu ritmā.
Pļavas galā griežam mājup. Zeltaina saulrieta gaisma, zeltains pērnās zāles lauks un no grāvja izlido zeltainu stirnu bars. Tās skrien gluži paralēli mums, zirgi paceļas lēkšos un traucamies kopā. Drīz stirnas nolemj griezties uz meža pusi, tieši mums gar deguniem, un Snikers tām slaidā lokā seko, līdz stirnas pazūd ēnās.
Tikai mirklis no dzīves.