Smacīgos vasaras vakaros viņa atlaižas ādas krēslā, pie kura līp miesa un kura atzveltni skrandās sadriskājuši kaķi. Labi tā sēdēt un laiski negribēt rītdienu. Zilgana migla sūcas no stūriem un iekalst neglīti kailās grīdas spraugās. Uz mirkli tuvāk tuvajam, kas nav aizskarams. Neizcīni savu cīņu, viņa sausām lūpām teica kādam, kas valstījās pie durvīm, cenšoties atraisīt sasaistītās rokas; ne šovakar. Ne tad, kad gribu aizziest plaisas sienās. Vai neatceries, kā tajās var pazust... Uz galda malas nolikts asmens pilina monitora balto gaismu biezām, smagām lāsēm. Virve savelkas ciešāk, tumsa tāpat. Zini, es pie šīs dziesmas varētu nogalināt, viņa teica.
http://bellemare.bandcamp.com/track/t