Decembra vidū apritēja divi gadi, kopš man oficiāli ir zirgs.
Neoficiāli viens otram esam tuvojušies visu mūžu. :)
Neoficiāli viens otram esam tuvojušies visu mūžu. :)
| |
|
Decembra vidū apritēja divi gadi, kopš man oficiāli ir zirgs. Neoficiāli viens otram esam tuvojušies visu mūžu. :) |
|
| |
|
Es gāju pa asfaltēta ceļa malu zaļā vasaras naktī. Debesis bija violeti zilas, piesētas pilnas lēni slīdošu zvaigžņu, zāles lauki abpus ceļam viļņoja maigā, siltā vējā. Manas pēdas bija basas un es jutu visu. Gaiss pievilcies sulīga mitruma. Šur tur pa kokam, arī caur to zariem vijās zvaigznes, karājās tajos kā ziedi, un kaut kur pļavās savu noti vilka cikādes. Putni, daudz putnu. Dzirdēju spurgšanu un lidošanu, spārnu vēdas tumsā, mazu nadziņu nosēšanos sev uz pleca un pazušanu pēc mirkļa, mīkstu gaisa vibrāciju pie vaiga. Dzirdēju simtiem dažādu balsu un dziesmu - dienas putni, nakts putni, mazputni, lielputni, maigie un plēsīgie - visi dziedāja, sasaucās, balss pāri balsij. Tās savijās vienā, katrai balsij sava nevainojamā vieta kopējā simfonijā; tā bija debesu dziesma. Un brīžiem visas uz mirkli apklusa, kad zvaigžņu ceļus aizklāja nelielas, šaudīgas tumsiņas, straujas un garspārnotas. Lēļi, viņi kliedza, un viss cits klusēja, klausoties nakts balsī. Es atradu vecu, aizslēgtu stalli, kurā iekļuvu, un uz mani pāri pelēkām steliņģu durvīm lūkojās rāmu zirgu sejas. Krēslā visi likās pelēki un es nedzirdēju viņus elpojam. Pa staļļa gaiteni pretī nāca miroņi, vīri un sievas senās zemnieku drānās, viņi lūkojās man garām un viņiem nevajadzēja nekā. Mani reizē pārņēma riebums un žēlums, es viņus grūdu prom un viņi paklupa, neveikli piecēlās, soļoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, kājas vecišķi vilkdamii pa auksto klona grīdu. Viņi aizgāja aiz sienām un es dzirdēju viņu šļūkšanu, drēbju čabēšanu, slāpētu stumdīšanos aiz mūra. To dzirdētu arī cilvēki, kas atnāktu no rīta, bet viņi neticētu, viņi nekad nav redzējuši miroņus staigājam un teiktu - tās ir tikai žurkas sienās. Ārpusē arvien pieauga lēļu dziesmas skaļums, viņi aizgūtnēm kliedza un tarkšķēja, pārmākdami citu putnu balsis spēcīgā unisonā. Likās - vēl mazliet, un viņu dziesmā spēšu saklausīt vārdus. Vēros ārā pa pavērtām staļļa durvīm un ceļu vairs nebija, tikai bezgalīgas, tumšzaļas un vējā viļņojošas zāles segtas pļavas, pauguri, birzis. Ja neesat dzirdējuši, kā lēlis tarkšķ un kliedz - http://www.youtube.com/watch?v=22a9exRU |
|
| |
|
Perfectly Lovecraftian
Nevainojami Lovkraftisks sapnis, ja vien neskaita to, ka šos simbolus un tēlus redzēju vēl krietni pirms uzzināju par Lovkrafta pasaulēm. “I have seen the dark universe yawning Where the black planets roll without aim, Where they roll in their horror unheeded, Without knowledge, or lustre, or name.” ~ HPL Trešās personas skats bez personības, viedokļa, emocijām vai vārda, vērsts uz jaunu vēsturnieku melnā uzvalkā, glīti sasukātiem, tumšiem matiem, gkudi skuvušos, akadēmiski inteliģentu skatienu un aizrautīgu, mazliet zēnisku smaidu. Viņš notupies uz viena ceļa dzīvoklī, manā vecajā dzīvoklī uz Brīvības ielas, kad sienas dzīvojamajā istabā, sauktā par Halli, vēl bija baltas. Mēbeles, iekārtojums kā toreiz, vienīgi visa grīda atbrīvota un uz tās, ap Vēsturnieku, izkārtoti sena izskata, apdzeltējuši rakstu tīstokļi, melnā ādā iesieti sējumi, ar primitīviem grebumiem rotātas lādītes, cieši aizzīmogotas. Dažas no lietām kādreiz ir degušas, citas - ilgi gulējušas pamestās vietās, citas - aptraipītas ar tumšbrūniem traipiem. Vienu no grāmatām un kādu rulli Vēsturnieks tur rokās, it kā pozējot fotogrāfijai, un netālu redzami arī viņa pieraksti, tintes pudelīte, rakstāmspalvas, atvērtas klades un ar savādiem simboliem klātas piezīmju lapiņas. Viss ir sagatavots darbam. Dienasgaisma. Noraustās gaisma. Atgriežas gaisma. Istaba jau ir tai laikā, kad sienas bija sarkanas. Visi tīstokļi ir atrauti, visas grāmatas - atvērtas, visas lādītes - atlauztas, atklājot tumšus artefaktus, kurus ir fascinējoši un instinktīvi nepatīkami uzlūkot. Pieraksti no kladēm un piezīmju lapiņām jau sen ir auguši un izstiepušies pāri grīdai un sienām, pieaugot rokraksta mežonībai un plašumam. Mēbeles ir salauztas un ar tām ir aizsisti visi logi, neļaujot saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Brīvās vietas, kas vien nav aizsegtas ar pergamenta loksnēm, izrautām lappusēm, saburzītiem papīra gabaliem, kalpo par balstu desmitiem degošu sveču, kas izplata salkani taukainu smārdu un izgaismo telpu ar raustīgu, dzeltenu blāzmu. Ja dzīvoklī ir bijuši spoguļi, nu visi ir izsisti, sašķaidīti smalkās druskās līdz pēdējai lauskai, lai tuvumā nebūtu nevienas atstarojošas virsmas. Vēsturnieks notupies uz viena ceļa, kā iepriekš. Mati izpūruši, sen neskuvies, skatiens degošs un bālo, sastingušo seju klāj sarkani drudža pleķi. Viņš atrodas arkānā apļa centrā. Ap viņu un uz viņa ir ar brūnsarkanu vielu uzvilkti neskaitāmi piesaucoši un sargājoši simboli (es varētu tos atkārtot, es varētu...), zīmogi (kādi bija redzami senajos rakstu tīstokļos); izkārtoti akmeņi, sveces un artefakti. Tieši priekšā guļ atplesta viena no melnajām grāmatām, vissenākā, visaptraipītākā, un rokās vēl aizvērts tīstoklis, pēdējais. Vēsturnieks ieskatās acīs Trešajai Personai, sāk smaidīt, plaši atiežot zobus, un smaids ir mežonīgs, plēsīgs un triumfāls. Tīstoklis tiek atplēsts un tajā var redzēt Senajo izsaukšanas zīmogus. Pēkšņi viņš sadzird troksni, kas citiem nav dzirdams. Tas ir vājš, taču ne ar ko nesajaucams, tā ir kustība, švīkstēšana, līšana, vīšanās tieši aiz sienām, tā ir vibrācija, kas liek sirdij sisties svešādā ritmā un elpai kļūt gārdzoši smagai; tas ir sens visums, kura nedzīvi dzīvā pulsācija kā okeāna viļņi sitas pret gaistošās realitātes vārtiem, tiecoties izlauzties jaunos medību laukos. Vēsturnieks sastingst, viņa rokas notrīc un smaids netverami transformējas dzīvniecisku šausmu izteiksmē, skatienā mijas pretestība un alkas. Viņš pietrūkstas kājās un skriešus metas ārpus apļa, skriešus pa gaiteni, līdz vannasistabai, kuras durvis ir rūpīgi aizbarikādētas un aizzīmogotas gan ar fiziskām, gan maģiskām barjerām. Tur ir palicis vienīgais neskartais spogulis. Nežēlojot rokas, kas drīz asiņo, Vēsturnieks rauj nost, ko agrāk pats nostiprinājis, līdz durvis ir vaļā, un viņš metas telpā, durvis aizs sevis aizcērtot un cieši tās noslēdzot. Trešā Persona paliek ārpusē. Citiem nedzirdamais troksnis kļūst skaļāks, tas bango, vaid, rēc, un sitas pret spoguļa virsmu no otras puses, to caurvij neprātā dzimusi tauru un bungu kakofonija un stikla plaisāšana, jā, stikls jau plaisā. Bet pāri visam - no čukstiem līdz eksaltētiem kliedzieniem augusi Vēsturnieka balss. Viņš sākumā pinas vārdos, tie klūp viens pāri otram un liekas vien nesakarīga murdēšana, līdz skaidrāk un skaidrāk ir dzirdama viņa skandētās vārsmas - Ia! Ia! Cthulhu Fthagn! Ph'nglui mglw'nfah Cthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn! Saucienos ir dzirdama ekstāze, šausmas, ārprāts, atklāsme, histērija, un tiem pievienojas citi, balss pār balsij, pirmatnīgas un necilvēciskas, vienīgās, kas skandētos vārdus spēj izrunāt patiesi pareizi; tās, no kurām tie reiz dzimuši nešķīstā radīšanas aktā. Noskan ass stikla salūšanas troksnis, liekas, Vēsturnieks ir tajā triecies ar rokām, un viņa skandēšana top par augstu, panikas pārņemtu kaucienu, tad guldzošu gārdzienu, un pa durvju spraugu pēc mirkļa sāk sūkties asinis. Nē, viņš nepārgrieza rokas, asiņu ir par daudz, un nu viņa balsi vairs nevar dzirdēt nemaz, tikai smagu šļūkšanu, valstīšanos pa mitru virsmu, garenu ķermeņu slīdēšanu un locīšanos, kā cilvēka ķermenis nekad nevarētu izlocīties. Blīva masa smagi triecas pret durvīm, tiecoties pārraut pēdējos vārtus. Pazūd gaisma. Viss notiekošais pavadīts ar SKAŅDARBU. *** Yes, yes, how delightfully, bloody YES! |
|
| |
| |
| |
|
Nirvāna ir starp mirkļiem, kad lapa atraujas no zara un, kad tā pieskaras zemei. Vēl tā ir tukšā debeslaukā, mirkli pēc lapas lidojuma. Kā arī visos tajos mazajos dzen momentos, kas katram ir individuāli. Jāpasēž mazliet starp zemi un zaru. |
|
| |
| |
|
veļu laika sapņi jāzvana zvans, lai veļi šķirtu ceļu es viņiem skatījos acīš un aizjāju garām kā solīts |
|
| |
| |
|
man nav identitātes, taču man ir brīvība rudenī man ir migla un beidzot ieelpa līdz galam no krēslas līdz tumsai arī krasti tuvāk mazliet klājiet galdus veļiem, es tikai noiešu garām pa ceļam... |
|
| |
| |
| |
|
Augstu klinšu ieskauta, senlaicīga ostas pilsēta okeāna malā. Ik pa dažiem mēnešiem ostā piestāj gigantisks burinieks no svešām zemēm, un ik reizi kāda jauna sieviete stāv krastmalā un to sapņaini vēro. Šajās dienās viņa vienmēr tērpjas greznā, paššūtā kleitā, kuras tumšzilajā svārku daļā ir zelta brokāta ielaidumi. Cilvēki runā, ka viņa ir bezcerīgi iemīlējusies kuģa kapteinī, kas viņai nepievērš uzmanību, taču patiesība ir cita - viņa ir iemīlējusies buriniekā un zelta ielaidumu viņas kleitā ir tik, cik kuģim mastu. Krastmalā viņa sapņo par vientulīgo brīvību, kas ir atrodama tikai okeāna vidū, par vējiem, kas ir gulējuši kuģa burās, par neredzētām zemēm un svešām paražām...un tā sapņos vienmēr, kamēr vien burinieks piestās ostā, pat, ja tas reiz notiks tikai kāda sapņos. *** Nokļūstu būtņu (jo "cilvēcība" ir tāds atvērts un nenoteikts jautājums dažreiz) kopienā, kas labo atmiņas un sapņus. Ja stāsts, atmiņa, sapnis, pasaule sāk tuvoties aizmirstībai, ir gari, kas iekļūst šajās realitātēs un atjauno stāsta plūdumu, lai tas turpinātos un stāsti, kas savstarpēji rada un uztur pasaules, neizirtu. Būtņu kopējo skaitu nezinu, jo ir vairākas vienlaikus eksistējošas grupas, taču manā kopienā tādu ir trīspadsmit. Visi viens otru uzrunā pēc kārtas numura (kārtas numurs neapzīmē hierarhisko secību) un, tā kā manas kopienas Pirmais šo darbu ir beidzis, Pirmā vārdu iegūstu es. Ir gan vīrišķie, gan sievišķie, gan nekatrie, no dažādām pasaulēm, sugām un rasēm. Kopienai ir galvenā mītne nelielā, atsevišķi radītā realitātē, kas ir veidota jauka, mežonīga dārza veidolā, kura centrā ir ziedošs pakalns, kura virsotnē, savukārt, nams. No pakalna plūst strauja upe, pār kuru cits pie cita liecas trīspadsmit tilti - katram kopienas garam vienas, paša radīts ar rokas mājienu. Mans ļoti atgādina šo, tikai ar grezniem akmens kalumiem, kas ietver katru arku no apakšpuses - http://upload.wikimedia.org/wikipedia/c No mītnes realitātes citās pasaulēs nokļūt nav pārāk grūti, taču ir jājūt īstie pieejas punkti. Tie var būt acīmredzami - kā durvis, vārti, skapji, tuneļi, arkas, tilti, un arī tikai nojaušami - īstā ēna, kuru šķērsot, īstais spogulis, kurā ieskatīties, īstais punkts, kurā gribēt, lai pasaules pašķiras. Reiz tā bija pelnu pelēka, sekla un auksta jūra, kurai bija jādodas pāri peldus, uzmanoties no sārtām, plēsīgām zivīm un neapmaldoties biezai miglai, kas gūlās pāri bezvējā sastingušajam ūdens klajumam. Drīz parādījās otrs krasts, kas bija kā spoguļattēls tikko pamestajam, ja neskaita to, ka pilnīgi pretējs. Citreiz bija jāsajūt īstā vieta uz neizteiksmīgas sienas, kur uzzīmēt krīta durvis, kas atvērtos un ielaistu mežonīgā, pirmatnējā mežā, kurā jau gaidītu no aizmirstības izsaukts nezvērs, kura uzdevums ir tikai aprīt kārtējo upuri. Vēl kādā reizē tā bija mežonīga, neizmērojami liela stepe, kuras sirdī bija pamests kaps, kurā zem zārka bija atrodama lūka un dziļi ejošas kāpnes, kas aizvestu līdz pasaulei, kurā viss dzīvo ačgārni un Saule ir zila. Pasaules bija pasauļu izsapņotas, vienotas sarežģītos rakstos, viena otru balstošas, viena otru iznīcinošas. Katrā ceļotāju no kopienas sagaidīja kāds artefakts - apģērbs, rotaslieta, ierocis, ko pielikt pie sava auguma un uz laiku pieņemt pasaules aizmirstā varoņa izskatu, raksturu, likteni, lai no jauna izdzīvotu viņa stāstu un neļautu tam pazust nekadībā. Katrā pasaulē bija jādzimst, jāmirst, jāmīl, jānīst no jauna, ikreiz citādā veidā, pie tam - ne jau tikai rakstītu vai citādi iemūžinātu stāstu realitātēs, bet arī slepenos sapņos, par kuriem to redzētājs varbūt nevienam nekad ij nebija stāstījis. Jo katram sapnim ir spēks radīt un graut; aizmirst nevar nevienu. Šis sapnis mūsu pasaulē aizņēma varbūt piecpadsmit minūtes, varbūt stundu. Manā tas bija vēl viens mūžs. :) |
|
| |
|
Es nesen redzēju šādu, nelielu - bet vienalga. |
|
| |
| |
| |
| |
| |
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
