Likantropiskās · piezīmes

Pelēkbrūns izcirtums. Miris. Ir vēss, mitrs. Viņš stāv pašā tā vidū. Dažus soļus aiz viņa muguras - briedis. Miris. Sagumis, kakls sašķiebts pāri plecam, galva neredzama, mugurā un sānos - bultas. Dažas salauztas. Gaiss...ir piepildīts. Skan ēteriska, fiziski auksta mūzika. Tā iesēžas šūnās un dzen saknes. Tā paliek zem ādas. To var redzēt. Daudzkrāsaini skaņu viļņi vijas visapkārt, ceļas un krīt. Viņš caururbjoši lūkojas tajos un tālāk par tiem. Vienaldzīgs. Nodreb brieža mugura. Ceļgalos līgojoties, tas ceļas un pagriežas ar purnu pret stāvētāja muguru. Ļoti, ļoti miris. No ragu žuburiem karājas sūnas un ķērpji. Seja ir nopuvusi. Nekas daudz vairāk par kaulu nav palicis. Mūzika ir neizturami skaista. Brieža krūtis vago tārpi. Tas sāk šūpot galvu, noliec to. Atkāpjas dažus soļus un ar varenu triecienu metas ar ragiem stāvētājā. Uz brīdi satrupušie ragu gali izurbjas cauri viņa saules pinumam, taču tad briedis pazūd. Paliek viņā. Vienaldzīgs. Gaiss pilns trūdu un sāpīga skaistuma.

***

Kad esi laika saistīts, tas ir nedaudz kā kalnu grēda vai sabangots okeāns. Cieši ir augstas smailes un dziļas ieplakas, stāvi kritumi un lēzenas nogāzes. Tu manevrē laika uzstādītajos noteikumos, reizēm apmaldies, reizēm savainojies un parasti tas beidzas ar nāvi. Tuvplānā tas ir intensīvs, nozīmīgs; tas vibrē kā zeme pirms izvirduma un katrs nākamais vilnis var būt tas, kas tevi ķers.

Kad dodies tālāk par nomodu, tālāk par Sapņojumu un esi nemirstīgs...nē, esi mūžīgs, tad nozīme zūd. Intensitāte rimstas. Okeāns izlīdzinās. Vēro to no tāluma un tas, kas šķiet augsti viļņi un asas smailes, atklāj savu patieso seju - cik tālu skatiens sniedz, vien rāms, kluss tuksnesis. Frekvence ir izlīdzināta viendabīgā līnijā, un kaut kur starp šo līniju un nekadību esi tu, ceļotājs un ceļa audējs. Laika vairs nav. Realitātes izplūst un murrā esībā, kas nav nedz pārtraucama, nedz sākusies. Esi tālu...

Es šonakt atkal biju tālu. Ar tālienes apziņu sevī staigāju arī Sapņojumā un biju...kas? Nemirstīgs, tik vien. Ar melnu fraku, sarkanbrūna zīda oderētu, visu cilindru un melnkoka spieķi rokā, un tā. Ar baltām laka kurpēm, jo ko gan tik nemirstīgais nevar atļauties! Man bija gana laika, lai nesteidzīgi slīdētu pa ielām, ar pirksta galu nedaudz piešķiebjot cilindra malu galantā sveicienā kādam tirgonim - jo Laika, tieši Laika man nebija it nemaz! Kad sākās kapājoša lietusgāze, es gāju atmuguriski caur to un ļāvu sev izmirkt, jo vai gan viss reiz neizžūs? Okeānus ieskaitot! Citi slēpās zem kokiem un lūkojās... Lietusgāze pārklājās ar ledus kārtu, kļuva par sniega vētru un Laikā pienāca ziema. Biju jau ārpus pilsētām un ielām, biju vietā, pelēki sarmainā klajumā, kur reiz - sen, sen - bija audzis mežs. Nu tur bija vien akmens pelēks un augsts koka stumbrs ar aplauztiem zariem - mūžīgs, kā es. Mēs runājām par visiem pirmsākumiem un visām beigām, kas kopā pieredzēti. Runājām, taču manas lūpas nepakustējās ne reizi. Man nebija ne auksts, ne silts, un arī elpas man nebija - kamdēļ gan to. Ieradās vēl divi tādi, kā es. Ģimene. Viņus satieku reizi mūžībā, allaž - soli ārpus Sapņojuma, soli viņpus visa, pie Mūžības koka. Un tā mēs sēdējām, sniedzām viens otram veltes un runājām bez elpas, bez vārdiem. Bez mīlestības - jo arī tā, gribi vai nē, ir laicīga, definējama, nosaucama vārdā un taustāma noteiktās aprindās. Nē, ir kas cits, kas mūs sasauc reizi mūžībā, un tam nav raksturīga mīlestības ekstātiskā maģija. Lielais Vienojums tiecas dzilāk, rāmāk, pamatīgāk un nemaināmāk. Tas ir nācis līdz ar tevi ārpus pirmsākumiem un beigām, un tajā neesi viens. Brāļi, mani brāļi...

Kā lai apraksta bezlaicību būtnēm, kuras definē Laiks?

Antarktīda, polārā nakts. Man iepretim stāv jauna, pārbiedēta sieviete ar vējā plīvojošiem, gaišiem matiem. Plosās sniega vētra un vējš gaudo skaļi, dzīvi, kā satracināts nezvērs. Brāzmas nēsā sniega vālus, asus kā stikla lauskas, taču aiz tiem vienalga var nojaust auksti spožu zvaigznāju gaismu un bezdibenīgi melnu Visumu. Sieviete drebēdama man drudžaini stāsta, ka ir redzējusi Milzi - augstu kā daudzstāvu māja, albīni baltu, ar plēsīgām, sarkanām acīm un neproporcionāli gariem, izstieptiem locekļiem, bet, kas pats baisākais - ar divām savstarpēji saplūdušām, kroplām sejām. Tas esot vilcies starp kalniem un cauri nepielūdzami tukšām ielejām, ar nagiem atstādams rievas akmens grēdās un nepiesātināmā izsalkumā lūkojot pēc kaut kā dzīva.

Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošso un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts.

Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu.

Jo vairāk pati apgūstu par savu dzīvnieku fiziskajām un garīgajām vajadzībām, jo lielāks rūgtums par to, cik daudzi izvēlas būt nezinoši laikmetā, kad pieejama visa nepieciešamā informācija, lai izdarītu izvēles. Protams, lielākā daļa ir arī pilnīgi vienaldzīgi paši pret savu labklājību, bet, kad uzņemies par kādu atbildību, kad apgalvo, ka viņu mīli, ka darītu jebko viņa labā, vienlaikus izvēloties tikai lētākās, ērtākās un ātrākās izvēles - tas jau vairs nav tikai skumji. Paceļ roku, kurš zina, ko tieši ēd viņa kaķis, suns, cits dzīvnieks, un kādu efektu tas atstāj uz viņa organismu? Kādas ir izvēles, kā varam to uzlabot, kādas ir viņu dabiskās vajadzības un kas ir tām tuvākais, ko varam sniegt, lai uzlabotu viņu veselību, labklājību, dzīves vispārējo kvalitāti? Galvenais - vai esam gatavi pārvarēt prastu slinkumu, lai tam pievērstos un lai atzītu, ka esam pieļāvuši kļūdas paķerot pirmo no veikala plaukta, uzticoties reklāmai, tradīcijai vai pieņemot, ka dārgs = labs? Lielākoties jau tas vienkārši neliekas ērti un izdevīgi. Meh.