Vienaldzība pret tuvāko
Jo vairāk pati apgūstu par savu dzīvnieku fiziskajām un garīgajām vajadzībām, jo lielāks rūgtums par to, cik daudzi izvēlas būt nezinoši laikmetā, kad pieejama visa nepieciešamā informācija, lai izdarītu izvēles. Protams, lielākā daļa ir arī pilnīgi vienaldzīgi paši pret savu labklājību, bet, kad uzņemies par kādu atbildību, kad apgalvo, ka viņu mīli, ka darītu jebko viņa labā, vienlaikus izvēloties tikai lētākās, ērtākās un ātrākās izvēles - tas jau vairs nav tikai skumji. Paceļ roku, kurš zina, ko tieši ēd viņa kaķis, suns, cits dzīvnieks, un kādu efektu tas atstāj uz viņa organismu? Kādas ir izvēles, kā varam to uzlabot, kādas ir viņu dabiskās vajadzības un kas ir tām tuvākais, ko varam sniegt, lai uzlabotu viņu veselību, labklājību, dzīves vispārējo kvalitāti? Galvenais - vai esam gatavi pārvarēt prastu slinkumu, lai tam pievērstos un lai atzītu, ka esam pieļāvuši kļūdas paķerot pirmo no veikala plaukta, uzticoties reklāmai, tradīcijai vai pieņemot, ka dārgs = labs? Lielākoties jau tas vienkārši neliekas ērti un izdevīgi. Meh.