Brāļi, brāļi, mūsu ir astoņi un krasti vēl tāli, mēs reiz sašķēlām debesis, bet tagad zeme šķeļ mūs. Cik labi, ka vismaz kādreiz mācējām lidot un dažbrīd arī tagad un tūlīt. Cik labi, ka Saule mums pašiem sava un plaukstas ir atvāztas rīkles ar zobeniem tajās. Mēs esam kareivji bez valdnieka, brāļi, upes bez gultnēm. Mēs esam astoņi kalni katrā debesu pusē, jā, tieši tik vareni un tieši tik brūkoši; es jums nosūtīju vēstuli, izlasiet, lūdzu. Logs paliks vaļā. Atsūtiet dūju, kad krasti būs tuvāk.