Viņa bija paciente, Viņš bija ārstējošais psihiatrs. Viņa stāstīja par savām bēdām, Viņš visu rūpīgi pierakstīja melnā ādas blociņā. Viņi bija silti bēšīgā nekurienē. Un, jo kaislīgāk Viņa stāstīja, jo pelēkāki kļuva Viņas rūsganie mati, jo noplēstākas drēbes, jo vairāk restotu sienu ap viņiem pacēlās un vairāk ieslodzīto tajās, kas stiepa pretī izkāmējušas rokas. Viņa bija cietumniece, Viņš bija sargs. Ārpus sienām kājās slējās silti bēšīgas lelles ar nedzīvi smaidošām masku sejām un rūsganiem matiem. Arvien asāks vējš tos purināja, raustīja, vērpa vērpetēs, līdz tie kļuva par zariem un lapām; rāva nost masku ādu un zem tās bija sausa, izkaltusi gaļa. Viss melnēja un kalta, tika izplūkāts melnās stiegrās, samezglots kamolos un aizrauts pa vējam. Un atkal silta, tukša nekuriene, kurā gaisma drīz beigsies.