Likantropiskās · piezīmes

Sēžam tā ar dzīvokļabriedaļu, malkojam pūču vīnu, skatāmies žanra klasiku (http://www.imdb.com/title/tt0102926/, http://www.imdb.com/title/tt0212985/), laiski vērojam Mēness ceļu debesīs un runājam šo un to par tēmām, kas laikam daudziem liktu drīzāk nodrebēt. Un viss sākās ar nevainīgu - "Klau, sen nav skatītas maniakfilmas!". Neviena satikšanās nav tāpat vien, hehe.

Jau dažas dienas Ūpīšu pasāžā no neskaidri dislocēta avota dvesa pēc nāves. Meklējumu rezultātā avots tika atrasts, protams, kā jau tas vienmēr notiek. Atklājās ka kaķi ir atraduši un apmīzuši Džimu Morisonu. Nepietiek jau ar to, ka pie sienas viņu nevarēja mierīgi piekārt, jo daži gabali arvien vēlās nost, tagad arī šis!

Neko darīt. Kaut ko glābt jau bija par vēlu. Vispirms iestūķēju viņu divos miskastes maisos, bet ar to nebija gana. Saucu talkā briedi D. un pa abiem visu konstrukciju iemaucām vēl trešajā un ceturtajā maisā. Džima Morisona aprises spiedās cauri melnās plēves kārtām un uz grīdas palika sarkanīgi traipi. Uzjundītā smaka nu ar pieckāršu spēku plosījās pa virtuvi, bet mēs nespējām pārstāt smieties, jo, lai arī situācija bija traģiska, mūs pārņēma savdabīgs atvieglojums un alus nebija pie vainas. Tad D. kārtīgi iepakoto Džimu teicās atstāt miskastēs, un tas ir pēdējais mirklis, kad viņu redzēju.

Visi aprakstītie notikumi, darbības un personas ir patiesi.

Man patika būt upē, uz akmeņiem stāvēt un skatīties spārēm acīs. Viņas laidās man uz rokām un tur atpūtās mirkli, pirms laisties tālāk, bet es paspēju nopētīt, cik līdzīgas viņas ir dārgakmeņiem. Man patika sviest ūdeni gaisā un radīt sīkas varavīksnes virs straumes, kas jau pēc sekundes kļuva par sudrabainu viznmu viļņos. Arī tas kukainītis, kas sastinga gaisā man tieši pie acīm, un likās, ka pasaulē esam tikai divi vien - jā, arī viņu atcerēšos. Un visu to, ko ar basām pēdām izlasīju rakstītu zālē, zemē, lietū. Pēc tam likās, ka uzvelkot kurpes pēdas kļūst aklas. Ne zemi sajust, ne zāli lasīt ar zolēm.

Un laimīgi cilvēki saulē un lietū - jā, man patīk viņus tādus redzēt. Cilvēkus un viņu izvēles.

Vēlāk sapnī biju Labirintā un pie Elles vārtiem. Tālāk gan šoreiz nē, bija slinkums un apnicīgi, un tā arī pateicu sargam Viņš pats ir vārti un kalns, melns kauls un tumšsarkans akmens. Sargs bija vīlies un neveikli šūpoja rokās kara cirvi. To izmantot jau tāpat būtu nevainīga spēle mūsu starpā, rituāls, bet tomēr. Ja ir cerēts, tad reizēm nav jauki cerību atlikt uz vēlāku laiku.

Šajā jūlijā es priecāšos par katru lietaino un vēso dienu.

Laborante bija tik aizkustinoši rūpīga (un, neliegšos, smuka), ka viņai par prieku patēloju, ka tūdaļ, tūdaļ ģībšu. Un mēle man esot +/- centrēta.

Zombiju apokalipsei būtu viens simpātisks pluss. Cilvēkmedības bez kriminālatbildības. ]:)

Uznāca iedvesma, uzrakstīju rakstu. Un dažas rindas. Pēdējo reizi rindas bij nākušas pagājušā gada jūlijā. Sen...

Uz Mēness, izrādās, var nokļūt pa pazemes tuneļiem. Un ar laivu pa jūru var atkuģot. Uz Mēness arī ir jūra ar caurspīdīgi pelēku ūdeni un siltiem, gariem viļņiem, kas notriec no kājām aiz pirmā sēkļa. Uz Mēness ir cilvēki, reiz tur nonākuši un prom negriboši ar, liekas, laimīgām dzīvēm, atpūtu pludmalē, bērniem, gaišpelēku sauli, mūziku un peldēm. Kad ierodas jaunie, arī viņi tur grib palikt, bet ne visi tur ir labi, un jaunie to nezin. Katram ir savs nodarījums un noslēpums, ko aprakt Mēness tumšajā pusē. Es arī tur biju un paliku pie vientuļa vīrieša, kas neslēpa, ka nav labs. Vismaz patiess. Viņam bija melni mati un kazbārdiņa, smejošas acis un saburzīta gultasveļa. Mēs klausījāmies rokmūziku un pa logiem skatījāmies uz tiem, kas pludmalē peldējās, jo paši jau bijām tai jūrā peldējuši, krastā žuvuši un ar smilšainām kājām pārnākuši mājās. Bija labi, taču uz Zemi viņš negribēja doties, nē. Nu nekas. Uz Mēness mani kāds mīl.

Ir pelēki sākusies kārtējā Vislatvijas Silent Hill diena. :)

Reizēm izdodas atrast kādus atskaites, atskates punktus, pēc kuriem pārliecinies (lai arī tas tāpat bija zināms), ka viss rit īsto gaitu. Un sajusts viss arī īstais. Nevajag pat atbildes, ja ir pareizie jautājumi. Ansuz.

Vaimandie, cik burvīga dziesmiņa!

http://www.youtube.com/watch?v=XfI7gSO-Fgc&feature=related

Dragreiss norunāts. Tas ir sasniegums iekšējā brīvībā, ziniet. Un spēks aug.

Skriešus pa meža ceļu. Nebija ilgāk par minūti. Krēsla, pūces spārns, pelēks vējš. Es vēl nebiju jutusies pelēka, bet tad gan. Tad viss ir viļņaina dūmaka un vējš putna skrējienā. Ievērpies, atveries tajā, plūsti strauji un vēsi pār priežu mizām, uz takas nepaliek cilvēku pēdas. Elpa mazliet no stirnas, mazliet no odzes, un tūkstoš ādām laistoties zilganā straumē mēs vijamies medību stundā. Tikai minūte skriešus.

http://www.youtube.com/watch?v=RDlQGx1L-wc&feature=autoplay&list=FLQdtjoUP4VJt6NrGTHcU-FA&lf=plpp_video&playnext=3

***

Nokrist no zirga no ātriem lēkšiem brīdī, kad pašā sakrājies kaut kas netīrs, ir dziedējoši. Kaut kas īpašs tajā mirklī, kad atliek tikai atdoties kritienam, lai piezemētos mīksti. Sūnās.

Patīrīju arī es savu ciblisti. Kaut kā bija sakrājušies dažādi sen pazuduši ļaudis.

***

Jaunais dzīvoklis būs 113.mājas 13.durvīs ar episku kāpņu telpu, labu plānojumu, logu vannasistabā uz virtuvi, vitrāžu virtuves logā un skapīti troļļiem, kas piebūvēts pie sienas aiz virtuves loga. Un man būs atsevišķa istaba bibliotēkai. :D Tikai būs sarežģīti ar kādu kopā filmas skatīties. Vienīgā bēda - iepriekš tur dzīvojuši ne pārāk pieklājīgi kaķi. Bet terpentīns ar etiķi palīdzēs. Viss notiek uz labu!

***

Es vairs negulēšu, cik tas būs manos spēkos, es tikai atgriezīšos sapņos.

***

Mati bija gludi, gari un melni vienā pusē, bet vējā dejojoši un viļņoti - otrā, pa priekšu lidoja strazds vai varbūt vakarlēpis, un uz pasauli skatījos ar viņa acīm.

***

Ar vienu aci redzēju laumu pakalnus, zelta mirguļojošu vakara krēslu un dūmakainas varavīksnes senos ūdenskritumos dižmežu ielokos, bet ar otru - cilvēku, kas jautāja, kā varu tik droši runāt par tām pasaulēm. Par dabas dvēselēm, par zeltaino krēslu, par dziedošiem kalniem un koku stāstītām teiksmām. Un tiešām nezināju, ko atbildēt, smaidīju, mulsu, un likās - nu kā. Es taču redzu. Un ir tik dīvaini to izskaidrot, pamatot. Man taču nav jāpamato, kāpēc ticu, ka mājās mani gaida kaķi.

***

Viņš teica, ka viņu glābju, bet pats bija kā eņģelis un es jutos laimīga par viņa prieku vien.

Jē, dabūju savus pirmos seglus! Plānojas aktīvas brīvdienas.

Vēl man nav vārda. Bet tas ir drīzāk priecīgi, nekā skumji.

Man nekad nav bijis grūti izvēlēties profesiju. Es to zināju jau agri.

Redziet, kādreiz mēs visi, kad nonāksim mežvidū, dosimies cauri augstiem vārtiem. Savijušies koku stumbri un ligzdas, vadātāju stabuļu skaņas un vasaras zeltainas saules strēles. Skābenas brūklenes saujā. Aiz tiem viss būs gandrīz tāds pats, tikai zaļāks. Košāks, piepildītāks varbūt. Tur tad arī sēdēšu, pie viena no zaļajiem ugunskuriem. Manos ragos būs brūklenāji. Varēsiet pienākt, sasveicināties. Kopā padzersim zāļu tēju no tāss kausiem, uguns kursies gandrīz dziedoši un īsti negribēsies neko teikt. Ja vēlēsieties, varēsim kopā iet papētīt takas. Ja gribēsiet, varēsiet iet pie cita ugunskura, bet turpat vien būšu, parunāsim par redzēto viņpus vārtiem un šeit. Citreiz gan būšu devusies prom viena. Varbūt, lai atgrieztos. Varbūt nē. Uguns spēs kurties arī bez manis un vienmēr būs sūnās iegūluši pēdu nospiedumi, kam sekot.

Kādudien mežvidū es joprojām būšu iemīlējusies naktī.

Šobrīd kaimiņi dzied ģitāras pavadībā.
Ar nostaļģiju atceros iepriekšējā staļļa kazu saimes blēšanu.