Skriešus pa meža ceļu. Nebija ilgāk par minūti. Krēsla, pūces spārns, pelēks vējš. Es vēl nebiju jutusies pelēka, bet tad gan. Tad viss ir viļņaina dūmaka un vējš putna skrējienā. Ievērpies, atveries tajā, plūsti strauji un vēsi pār priežu mizām, uz takas nepaliek cilvēku pēdas. Elpa mazliet no stirnas, mazliet no odzes, un tūkstoš ādām laistoties zilganā straumē mēs vijamies medību stundā. Tikai minūte skriešus.
***
Nokrist no zirga no ātriem lēkšiem brīdī, kad pašā sakrājies kaut kas netīrs, ir dziedējoši. Kaut kas īpašs tajā mirklī, kad atliek tikai atdoties kritienam, lai piezemētos mīksti. Sūnās.