Uz Mēness, izrādās, var nokļūt pa pazemes tuneļiem. Un ar laivu pa jūru var atkuģot. Uz Mēness arī ir jūra ar caurspīdīgi pelēku ūdeni un siltiem, gariem viļņiem, kas notriec no kājām aiz pirmā sēkļa. Uz Mēness ir cilvēki, reiz tur nonākuši un prom negriboši ar, liekas, laimīgām dzīvēm, atpūtu pludmalē, bērniem, gaišpelēku sauli, mūziku un peldēm. Kad ierodas jaunie, arī viņi tur grib palikt, bet ne visi tur ir labi, un jaunie to nezin. Katram ir savs nodarījums un noslēpums, ko aprakt Mēness tumšajā pusē. Es arī tur biju un paliku pie vientuļa vīrieša, kas neslēpa, ka nav labs. Vismaz patiess. Viņam bija melni mati un kazbārdiņa, smejošas acis un saburzīta gultasveļa. Mēs klausījāmies rokmūziku un pa logiem skatījāmies uz tiem, kas pludmalē peldējās, jo paši jau bijām tai jūrā peldējuši, krastā žuvuši un ar smilšainām kājām pārnākuši mājās. Bija labi, taču uz Zemi viņš negribēja doties, nē. Nu nekas. Uz Mēness mani kāds mīl.